Ir kāda doma, pie kuras atgriežos laiku pa laikam – par lielo vienlīdzības zīmi starp cilvēka stulbumu un ģenialitāti. Pēdējo reizi šī doma piezagās, kad kopā ar ornitologiem un elektriķiem spriedām par stārķiem elektrolīniju galos – runas aizvējoja uz gaisvada līniju lietderību; uz vētrām, kas stabus gāž gar zemi un to, ka šādas vētras piedzīvojam aizvien biežāk. Savādi, bet elektriķi šo domu moži atbalstīja – jā, labāk laikus domāt, ko iesākt tumšos un aukstos vakaros. Tā redz, kāda kundzīte iesūtījusi sūdzību ar prasību kompensācijai – viņa, lūk, paliekot bez elektrības, bijusi spiesta izlietāt svētītās sveces; tas bijis ne vien materiāls, bet arī morāls zaudējums… Tas nu tā, bet, ja dabas stihija tiešām liela, tad labāk, kā japāņiem – allaž turēt pa rokai koferīti vai pie ārdurvīm seifu ar svarīgākajiem dokumentiem – tādas bija pieaugušu vīru nopietnas runas. Un viņi nebija lietājuši pat bezalkoholisko alu…
Šo visu stāstu ar domu, ka klusais žurkas instinkts – apraudzīt, vai tavs kuģis negrimst, mūžam dzīvs. Arī šķietami lielu kataklizmu pasargātajā Latvijā. Varam pieņemt, ka pēc 11. marta pasaulē nekas vairs nebūs, kā agrāk – itāļi vēro Etnu, spāņi attopas pēc zemestrīces, japāņi jau šķiet pieraduši pie cunami trauksmes, Austrālijā gatavojas vētrām, ASV cīnās ar plūdiem un tādā garā – Latvijā četru mēnešu laikā tik liels Āfrikas imigrantu pieplūdums kā pērn visa gada laikā… Taču ne jau par dabas katastrofām gribēju atgādināt, bet to "pievienoto vērtību" – pašu spēlēšanos ar spēkiem, ko nespējam kontrolēt. Ko citu teikt par AES būvniecības projektu bīdīšanu laikā, kad cīņā ar radiācijas noplūdi kādā tur Japānas ciemā kapitulē visi šīs jomas speciālisti?… Mēs zinām, ka viena no radiācijas niecīgākajām blaknēm ir neauglība; ka visjūtīgākās pret starojumu ir zivis… Ko teikt par radioaktīvā plutonija izgāšanu okeānā? Ko teikt par ģenētiski modificēto organismu ieviešanu, par kodolbruņojumu, kura potenciāls tikai pilnveidojas? Ja tiešām esam apdāvināti dumiķi, tad izdzīvošana vien veiksmes ziņā – kā bērnam, spēlējoties ar uguni…
