Cik grūti nebūt populistam

Zinu, ka tagad, pirms vēlēšanām, viens no lielajiem draudiem ir populisms. Tāpat, cītīgi studējot ekspertu sniegto informāciju un komentārus, esmu apguvusi, kā tos populistus no iedzīvotāja-parastā-vidējā atšķirt. Bet, ticiet, tas itin nemaz nav viegli.

Nu, piemēram, pēc definīcijas populists ir tas, kas kurina sabiedrību, vēršoties pret varas pārstāvjiem un piedāvājot vienkāršu risinājumus sarežģītām problēmām. Bet kur tad palikt godprātīgam žurnālistam, kam taču galvenais darba uzdevums ir skatīties varas realizētājiem gan uz pirkstiem, gan kabatās, gan klausīties viņu vārdos un arī salīdzināt tos ar darbiem?! Nu re, un, pēdējās divas nedēļas, kad uzklausām aizvien vairāk sūdzību un pārdomu par sociālās palīdzības revīziju Tukuma novadā, esam nonākuši gluži vai sprukās. Ne gribēti, ne organizēti, bet notikumi sastājušies varai nu ļoti nepatīkamā secībā.

Tieši tagad, kad tiek vētīta sociālās palīdzības intensitāte un lietderība, kad vietējos politiķos parādījusies vēlme samazināt šai jomai ”jau tā pārāk dāsni tērētos līdzekļus”, vienlaikus turpinās zināma varas krīze pašvaldībā. Aizsākusies ar viena būvnieka protestu un attiecīgi pārtraukto bērnudārza »Pasaciņa» rekonstrukcijas projektu (vai tomēr ar uzspļaujoši nekaunīgi realizēto Pārupes ielas izbūvi?), tā nu turpinās ar vairāk vai mazāk pamanāmu rūgšanu. Nez, cik gan ilgi darbā nenāks izpilddirektors? Nez, vai tomēr nevajadzētu pārskatīt arī citus dažu, īpaši pietuvināto uzņēmēju projektus? Vai visos izpilddirektora kūrētajos objektos ir izbūvētas iepriekš prasītās sevišķās sienas, balkoni, tribīnes, balsti un sevišķie apgaismes ķermeņi? Un vai, piemēram, izsludinot valsts nozīmes kultūrvēsturisku objektu izbūves konkursu, tomēr kā ļoti svarīgs faktors nebūtu gan līdzekļu izmantošanas caurspīdība, gan visu iesaistīto reputācija? Šādi un tiem līdzīgi jautājumi karstumam un vispārējam atvaļinājumu bumam rimstoties, aizvien uzpeld arī publiskajā telpā.

Cits jautājumu loks pavērās, kad domē interesējāmies par darbu apjomu, kam viena ļoti svarīga darbinieka ilgstošas prombūtnes dēļ nu jau tā kā vajadzētu visu vadību vai no kājām nost gāzt. Nē, izrādās, viss rit savu gaitu, nekādu aizķeršanos nav, visi domes darbinieki paši zina, kas viņiem darāms, un izpilddirektora pienākumi esot pavisam mierīgi sadalāmi starp nodaļu vadītājiem un domes priekšsēdētāju. Un te nu, atzīšos, ne saukts, ne aicināts, bet pavisam loģisks radās ”populisks” jautājums: bet, sakiet, kam tad mums tas izpilddirektors un divi domes priekšsēdētāja vietnieki vispār vajadzīgi? Galu galā, rēķini, kā gribi, katrs vadošais no mūsu – nodokļu maksātāju – kabatām izmaksā vairāk nekā 2100 eiro mēnesi (tas, nerēķinot visādus koplīgumā minētos bonusus). Šai ziņā neesmu populiste un nesaku, ka tas ir daudz, jo uz rokas jau katram sanāk tikai aptuveni 1500 eiro, un vadošam, atbildīgam darbiniekam tas tiešām nav daudz. Taču, citādi šī nauda izskatījās, kad centāmies noskaidrot, ko tad īsti šie atbrīvotie domes priekšsēdētāja vietnieki dara, kādi ir viņu tiešie pienākumi, kāds, kā saka, sausais atlikums no viņu darbošanās? Pagaidām esam saņēmuši visai striktu atbildi, ka darbu daudz, ka izpilddirektors ir ļoti vajadzīgs, lai koordinētu nākotnes attīstības plānu izstrādi, domes darbu organizēšanu utt. Un ko tad vietnieki? Kā apgalvoja viens no viņiem, A. Volfs, mums – žurnālistiem – taču ir jāsaprot, kas ir politiskā vadība un cik tā ir svarīga…

Ziniet, atzīšos, nesaprotu. Populistiski vai nē, bet domāju, tas teiciens, ka sabiedrības briedumu mēra pēc tā, kā tā spēj palīdzēt saviem vājākajiem locekļiem, joprojām ir spēkā. Un nedomāju, ka politiskā vadība būtu tā īpašā visiem atbalstāmā vājāko daļa.