Tā kā uz klasiķiem esmu pieradusi skatīties no lejas uz augšu, tas ir, ar bijību, zinot, ka man līdz tiem tiekties, tiekties un neaizsniegties, neesmu saņēmusi dūšu rakstīt personīgi Rainim, tāpēc sūtu vēstuli Jums cerībā, ka nodosiet manu sveicienu.
Kāpēc Jūs aizejot nepaņēmāt līdzi savas dienasgrāmatas un vēstules? Tagad nemitīgi Pliekšāns tiek putrots ar Raini un izcilajā dzejniekā un dramaturgā tiek meklētas cilvēciskās vājības, atgādinot tiem, kas vēl šaubās, ka Rainis tāds pats cilvēks viens ir bijis. Bet vai tad, kad skatāmies uz leknu labības lauku – padarītu darbu – domājam par to, kādas blusas kažokā nes tā saimnieks? Tagad būtiskāk liekas ķidāt Jūsu lieluma māniju nekā iepazīt Raiņa garīgo mantojumu. Vieglāk ir tos ar „milzeņa domu” novilkt pie ikdienas cilvēkiem nekā mēģināt pacelties līdzi viņu domu lidojumam. Šajā jubilejas gadā biežāk pamana Jūs nekā Raini. Daži cer, ka, ieraugot Jūs peldkostīmā, beidzot labāk sapratīs dzejnieku. Lielus panākumus guvusi izrāde «Rīgas sapņi», kur rādītas Jūsu abu – Raiņa un Jāņa Pliekšāna – attiecības. Labi, ka vismaz viens Rīgas teātris iestudēs kādu Raiņa lugu. Rainis nav komfortabls, viņš ir tik prasīgs pret cilvēku – viņš prasa nemitīgu pilnveidošanos, ziedošanos kādas idejas vārdā. Nu kā var tik askētiski dzīvot, ja apkārt kannas, pannas, vannas un citi labumi!?
Vispār – gāšana no pjedestāliem vairs nav aktuāla, jo uz šiem pjedestāliem visbiežāk sēž tikai putekļi. Vai daudz ir cilvēku, kuriem ir nepieciešami garīgie līderi, kam līdzināties?
Ja Raini nav iespējams atrunāt no filmas «Zelta zirgs» skatīšanās, tad vismaz mēģiniet dzejnieku kārtīgi šim pasākumam sagatavot. Atgādiniet, ka viņš pats ir teicis – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Tāpēc lugas Baltais tēvs filmā pārtapis par samuraju (ne velti viņš ir tūkstošveidis – var ne tikai parādīties cīruļa vai lauska veidolā, bet ieņemt arī starptautiski atpazīstamākas aprises), Antiņš līdzinās princim Daiļajam no «Šreka», bet lugas smalkā un vārīgā princesīte kļuvusi par sportisku būtni, kas pirms gulšanās zārkā vēl paspēj izglābt pavadā sapinušos Antiņu. Varbūt, lai precīzāk atainotu lietu kārtību mūsdienu pasaulē, vajadzēja iezārkot Antiņu, pēc kura jātu enerģiskā dāma? Kaut kā taču mūsdienu bērniem klasika ir jāiebaro!
Nezinu – Jūs vai Rainis – ir teicis, ka „izdevumi karakuģim ir neproduktīvi, bet izdevumi kultūras vajadzībām ir produktīvi, jo tie nes procentus – varbūt ne tūliņ, bet tas nāks vēlāk, jo visa mūsu tauta grib kļūt kulturāla”. No Jūsu mutes lai Dieva ausī!
- gada 11. septembrī