Mainās apstākļi, mainās sabiedrība. Tautā klīst anekdote par to, ka kāds centīgi – vismaz divreiz nedēļā – mācoties iepirkties divām nedēļām uz priekšu: sak, lai nav daudz pa veikaliem jāstaigā. Tas ir gandrīz par mani! „Gandrīz” tāpēc, ka nu jau protu iepirkties tikai vienu reizi nedēļā – kad pietrūkst maizes, krējuma, augļu. Ne griķu, ne tualetes papīra uzkrājumus arī, jāatzīstas godīgi, neesmu izveidojusi…
Visdīvainākā, man bija pirmā socializācijas reize, kad sastapos ar nepilnīgi vai nepareizi informētiem pārdevējiem. Tas bija tuvākajā piemājas mazveikaliņā, kad iegāju, lai nopirktu sadzīves sīkumus. Pārkāpjot slieksni, saņēmu psiholoģisku „auksto dušu”: viena no divām pārdevējām tūdaļ strupi pajautāja, vai, esmu ienākusi pēc kaut kā konkrēta. Ja ne, tad man esot tūlīt jāiet mājās un tur arī jāpaliek – nekādu pastaigu pa ielām! Cilvēki esot tik neapzinīgi… (Pārsteigta nomurmināju, ka man ir konkrēta vajadzība, un man atļāva nopirkt gan tualetes papīru, gan trauku mazgāšanas līdzekļus).
Tagad, jau vairākas nedēļas krājoties un veidojoties socializācijas pieredzei jaunajos apstākļos, esmu sapratusi, ka toreiz bija gadījies sastapt vienkārši panikas pārņemtu pārdevēju: tagad Tukumā darbojas galvenokārt lielveikali, kuros rastas iespējas nodrošināt ar cimdiem un dezinfekcijas līdzekļiem pircējus, gan ar aizsargaizslietņiem – pārdevējus, lai sargātu viņus un viņu ģimenes, un arī mūs, protams. Vienīgais, kā joprojām pietrūkst, ir pircēju, apzinīgums: vieni ignorē roku dezinficēšanu un vienreizējās lietošanas, citiem dzeltenmelnā līmlente uz grīdas pie kasēm nav nekāds šķērslis. Un kur tad vēl rakņāšanās banānu kastēs, mandarīnu spaidīšana, redīsu buntīšu simtreizēja pārcilāšana – senie vaļasprieki, kā novērots, joprojām nebeidzas! Jāteic lielumlielo paldies tirdzniecības darbiniekiem par to, ka turpat, lielveikalos, ceptā maize, cepumi un smalkmaizītes vairs nav „plikas” plauktos un vitrīnās: prece rūpīgi salikta pa maisiņiem, un tām kundzītēm, kas, savas sejas ļaunīgi saverkšķījušas, knaibīja neaizsargāto produkciju, vēl viens vaļasprieks iet secen. Arī tirdzniecības vietās apgūstam gan sanitārās normas, gan pieklājību, pacietību, līdzjūtību un vēl joprojām pasvešo vārdu – tolerance.
Vēl viens pašizolācijas veids, kurš pietiekami daudziem līdz šim šķitis mazsvarīgs, ir uz nenoteiktu laiku atliekamā ceļošana. Protama lieta, ka neviens gudrs cilvēks apceļot svešas zemes šobrīd tat nesapņo, taču… tepat ir Latvija. Mūsu pašu dzimtā zemīte, kuru tik daudzi sakās neredzējuši vai sen neredzējuši. Tātad – jāpagūst no jauna! Un tad nu sākas: cilvēku pūļi Ķemeru tīrelī, Kaņiera niedrājos, Saulkrastos pie jūras… Kurš te domā par atstatumu citam no cita: tādu nav ne pludmalēs pie jūras, ne uz laipām tīrelī, un arī no automašīnām izveļas saspiestībā saburzītie, tuvinieki, radi un draugi. Par kādu pašizolēšanos te var būt runa?! Tāpēc – būsim prātīgi un pagaidīsim, kad Coronavīrus mums atļaus atkal būt brīviem. Mācīsimies mainīties uz pozitīvo pusi. Neviens nav sacījis, ka tas būs viegli, taču tam ir visaugstākā – mūsu katra un visas tautas dzīvības cena.
Nav jau iebildumu, ka cilvēki staigā gar jūru vai pa mežu. Nav saprotams, kāpēc jūrmalciemos iebraukušie pilsētnieki šturmē mazos ciema veikaliņus. Vai tad pilsētās lielveikalu vairs nav? Ja tā turpināsies, tad skaidrs, ka vīrusu ievazās arī mazajos ciemos, kur lielākais vairums ir vecāka gadagājuma cilvēku.
Jā, arī es, vedot vecākiem pārtiku, pamanīju, ka dažos,piemēram, Ragaciema veikaliņos nekāda distancēšanās nemaz nav iespējama-viss tā iekārtots, ka bez piespiešanās citam cilvēkam un kastēm nav iespējams pārvietoties. Izcilas bodītes, bet varēja jau kaut kā to plūsmu paregulēt, jo tur, pat gribēdams, bez stumdīšanās arī ārā iziet nevar. Tas pats pirms aizlieguma bija pie kafejnīcām. Bet policistus, kas tur esot dikti aktīvi, gan nekad neesmu manījis, arī vietējie teica, ka tādi nav redzēti.
Darbdienā biju aizbraukusi uz Ragaciemu, uz Skudru veikaliņu. Jauks veikaliņš ar garšīgu un kvalitatīvu produkciju. Bijām kādi četri pircēji, pa vienam gājām veikalā, pārējie stāvēja ar apmēram 2m atstarpēm. Pašiem taču arī jāsaprot, kā jāuzvedas.
Pirmkārt-vārdu “vīruss” raksta ar diviem “s”. Tas tā, gribas kādam piekasīties! Bet vispār… Uz RIMI vairs neeju un diez vai kādreiz vēl iešu, jo nevajag mūs-pensionārus-par muļķiem un kropļiem uzskatīt! Reizi nedēļā es iepērkos jau sen, jo man ir tik daudz ko darīt, ka lieku reizi negribu vazāties apkārt. Vajag mācēt plānot savu ēdienkarti, lai nopirktu tikai to, ko patiešām vajag, kaut gan diezgan bieži nopērku ko neplānotu, bet garšīgu. Nekad neizmetu! nekādus pārtikas produktus, jo visu ir iespējams izmantot, tikai smadzenes vajadzīgas! Un vēl… Nekad nesapratīšu cilvēkus, kuri uzturēšanos SAVĀS mājās, uzskata par apgrūtinājumu. Man tas šķiet pret dabīgi, pat neiespējami! Žēl šos, manā uztverē, nepilnvērtīgos ļautiņus. Turamies, mīlam savas mājas!!!
Liels prieks, ka Jūs esat tik apzinīga un šādu praksi- iepirkties tā, lai nebūtu katru dienu jāvelkas uz veikalu, esat piekopusi jau iepriekš! Bet ne visi ir tādi, diemžēl.
Mans novērojums liecina,ka liela daļa aizvien, neskatoties uz aicinājumiem doties uz veikaliem, tikai ja nepieciešams, var veikalā ienākt pat 10reizes… Gan pensionāri, gan jaunieši ( par tiem vispār ir cits stāsts).. Daļai tas tiešām ir jaunums- iepirkties vairākām dienām uz priekšu. Acīmredzot, cilvēkiem patīk vienkārši klīst pa veikalu-īpaši,ja tā ir viņa brīvdiena..
Kādā viedā tieši Jūs aizskar, aicinājums rītos iepirkties pensionāriem, topošām māmiņām un personām ar invaliditāti? ( Man drīzāk aizskaroši šķiet,ka tiek sauktas personas ar “īpašām vajadzībām”)
Tas nav nekāds noteikums, un neliedz citām personām iepirkties šajā laikā. Un nesaka,ka tamdēļ , piemēram, pensionāri var nākt katru dienu. No rītiem ir mazāk pircēju, tādēļ , iespējams, šis laiks ir atvēlēts. Lai varētu mierīgāk iepirkties- veikt pirkumu ilgākam laikam.
Katrā ziņā, Jums ir visas tiesības izteikt savas domas zvanot Klientu centram ( bezmaksas tālrunis). Tur strādā cilvēki, kuri jūsu teikto uzklausīs un nodos informāciju tālāk. (Patiesībā, ļoti jauki cilvēki,kuri tiešām uzklausa).
Jo šādi, izsakot savas domas pa tiešo, nevis noklusējot (vai arī izteikt dusmu kādā no portāliem)- iespējams panākt ko vairāk. Ne pa velti- RIMI rīko arī klientu aptaujas,lai uzlabotu ikdienu arī pircējiem. Viena lieta ir statistika, cits- cilvēku domas par konkrētām lietām.
Par mājās palikšanu- tā tiešām ir unikāla lieta. Vieni brēc- tas tik šausmīgi, strādāt no mājām, man bērni visu dienu jāredz, nevaru neko izdarīt.
Aizmirstot,ka arvien vairāk cilvēkiem nākas sēdēt mājās, jo vairs nav darba.. Tieši tādu cilvēku dēļ, kuri neklausīja- pašizolācijas vietā izdomāja doties uz darbu, sūtīt savus bērnus uz bērnudārzu,skolu, pastaigāties pa veikaliem, taisīt ballītes,jo tagad tak brīvs laiks,kad var darīt visu- tā itkā būtu papildus atvaļinājums. Cilvēki, reāli, zaudē darbu. Pietam, aizmirst,ka ir arī cilvēki, kuriem aizvien nākas doties uz darbu, riskējot ar savu un ģimenes veselību, bezatbildīgu personu dēļ.
Nekad nesapratīšu cilvēkus, kuri uzturēšanos SAVĀS mājās, uzskata par apgrūtinājumu. Jums te viens lieks komatiņš, un “pretdabīgi” ir saliktenis.