Bērnu psiholoģijas pārzinātājiem, visticamāk, būtu daudz ko teikt par bērnu biedēšanu, un droši vien – ne to labāko… Taču katrs vecāks gan jau vismaz reizi dzīvē piedzīvojis situāciju, kad visi “sapratīgie” argumenti ir izsmelti un vienīgais, kā vari bērnu atturēt no, piemēram, ielēkšanas svešā un dziļā dīķī vai, nedod, dies, došanās līdzi svešam onkulim, kas piedāvā konfektes, ir iebiedēšana. Klusībā, protams, cerot, ka ticība pura vellam vai ļaunumu vēstošām melnām automašīnām bērnā nepamodinās kādu nepārvaramu fobiju, kas varētu sagādāt problēmas tālākajā dzīvē (piemēram, radīs pirmatnējas bailes no ūdens vai nespēju uzticēties nepazīstamiem cilvēkiem). Un tomēr – pat ja metode pati par sevi ir visai apšaubāma, vecākiem ir skaidrs mērķis, kādēļ viņi tā rīkojas. Tas – bērna drošības labad!
Daudz neskaidrāks viss šķiet, kad līdzīgi principi kļūst populāri politiskajās cīņās. Piemēram, tad, kad gatavojamies nākamā prezidenta vēlēšanām, teritoriāli administratīvai reformai utt.utjp.
Cik zināms, šobrīd vienīgais daudz maz ticamais Valsts prezidenta amata kandidāts (ja, protams, neņem par pilnu KPV.LV piedāvāto stomatoloģi, kuras vārdu neesmu spējusi (un vēlējusies) iegaumēt, ir Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits. Bet neba visiem politiskajiem spēkiem tīk viņa nacionālistiskā nostāja vai nostāja vispār, ja ņem vērā, ka diviem pēdējiem Valsts prezidentiem ko tādu pārmest būtu grūti. Un tad nu internetā kā uz burvju mājienu uzpeld dīvaini video, kuriem it kā vajadzētu liecināt par E. Levita nespēju sarunāties svešvalodās, kas, protams, ir gana absurdi, ņemot vērā viņa nodarbošanos. Tāpat kārtējo reizi tiek pieminēta kandidāta izcelsme, kas nu ir tik gaudens un kaut kādos viduslaiku antisemītiskajos mītos noskatīts paņēmiens (kur ebreji minēti kā bērnu ēdāji un citu sātanisku rituālu piekopēji), ka gandrīz vai aiz kauna jāapraudas. Bet pieņemu, ka daļai sabiedrības šis arguments vēl arvien nez kādēļ nostrādā.
Savukārt jautājumā par novadu iespējamo, bet ļoti ticamo apvienošanu no skapjapakšas ārā vilkto baidāmbubuļu ir vēl vairāk. Kā oficiālos, tā arī anonīmos komentāros reforma tiek mālēta par teju apokalipsi, kas tautu stāvus iedzīs nabadzībā, jo tiks aizslēgtas skolas un kultūras nami, svētku nebūs, naudas nebūs, nekā nebūs!… Neiestājoties par konkrēto Vides un reģionālās ministrijas variantu un karti, tāpat jāņem vērā, ka reformas ir nepieciešamas un vismaz šobrīd vairāk un pamatotāki argumenti ir tieši to pusē, kas aizstāv reformas, nevis tās kritizē. Turklāt kritiķi ik pa brīdim krīt faktu falsifikācijas vai jokainas interpretācijas grēkā. Piemēru ir daudz, bet minēšu tikai vienu, mūsu pašu laikraksta portāla komentāros noskatītu. Izrādās, ir cilvēki, kas uzskata, ka reformu noteikti nevajag, jo 2009. gada reforma neko labu nav nesusi! Bet tur jau tā sāls – šī brīža iecere mēģinās labot iepriekš ieviesto brāķi! Jo tieši tad, 2009. gadā, pakļaujoties dažu partiju pietuvināt spiedienam (lai saglabātu darbavietas – partiju atbalsta punktus – savējiem) brīvprātīgās apvienošanās princips tika novest līdz absurdam un novadus ļāva veidot kā pagādās un kā sarunā, neievērojot nekādus vienotus principus un pat ignorējot jau pieņemto likumu. To, starp citu, atzīst teju visi uzrunātie, taču tajā pašā laikā ir gatavi jebkādām pārmaiņām, ja vien tas neskar viņus pašus…
Bet nu stāsts jau par iebaidīšanu. Un te nu jautājums par to, ciktāl katrs individuāli esam gatavi iedziļināties politikas jautājumos, neļaujoties šādām nu jau pieaugušu ļaužu biedēšanai paredzētajām manipulācijām.