Izvēloties šīs reizes redakcijas slejas tematu, saprotu, ka teju vai riņķoju ap savu asi. Tas tāpēc, ka joprojām gan pašas brīvas gribas pēc, gan vēl jo vairāk arī jau visu citu – citu mediju, politiķu, sabiedrisko procesu vērotāju – kopīgi radītā informatīvā lauka dēļ daudz, iespējams, pat pārāk daudz spriežam par iespējamo nākamo Valsts prezidentu. Lai gan tiešām atkal jau sakrājies vai vesels blāķis, ko par šo tēmu gribētos un arī varētu teikt, tomēr nē, vēl ne, jo… viss vēl tikai priekšā. Un, ja tā padomā, ir taču arī daudz svarīgākas lietas un daudz ievērojamāki notikumu, kas šobrīd pasaulē risinās, kuru dēļ dažu it kā pat cienījamu cilvēku cīkstiņi pēc varas ”kroņa un troņa” mūsu mazajā un mīļajā zemītē tiešām brīžam liekas kā trīsgadnieku smilškastes kaujas.
Par vienu no tādiem – visai cilvēces īpašajiem izaicinājumiem – pēdējā laikā ir kļuvis mākslīgais intelekts (MI) vai, pareizāk, tā nekontrolējami straujā attīstība.
Ar ļoti dažādu attieksmi par to dažādās pasaules malās ieinteresētie jomu speciālisti runāja jau sen. Un, domāju, ka kaut kādā mērā ar MI nu jau ir iepazinies katrs no mums. Kas tad cits, ja ne MI produkti ir visi tie ”Inti”, ”Ginti”, ”Antas” un ”Anitas”, kas gatavas ar mums ”sarakstīties” un ”parunāties” dažādu iestāžu un uzņēmumu vietā? MI ”personas” par mums parūpējas daudzās un dažādās vietnēs, tai skaitā ceļvežos, maršruta plānotājos, gidos. Latvijas vienīgā ziņu aģentūra LETA jau pirms gadiem pieciem lepojās, ka atlaidusi vairākus redaktorus, tulkotājus un korespondentus, jo viņu vietā iegādāti roboti. Tie sākuši ar sporta jaunumiem, nu, kā nojaušams, ķērušies arī pie citu ziņu apkopojumiem un, iespējams, arī analīzes. Bet pazīstamākie pasaules piemēri runā par taksometra šoferu, kā tas jau ir Ķīnā, vienā no Uhaņas provinces daļām, kā arī helihoptera pilotu (Dienvidkoreja) aizstāšanu. Par to, ka MI sācis cilvēku izstumšanu no darba tirgus, nesenā LTV I raidījumā stāstīja arī Dānijas tehniskās universitātes profesors Ole Vinters. Pēc viņa teiktā, tuvākajā laikā MI dēļ pazudīs vismaz 18% profesiju… Jā, arī žurnālisti ir šo vidū… Vienlaikus gan zinātnieki brīdina, ka MI vadībā mums būs vēl lielākas iespējas nekā šobrīd nonākt melu, dezinformācijas un propagandas varā. Piemēram, jau tagad medijos cirkulē ārkārtīgi daudz nepatiesu ziņu un attēlu, pazīstamākais no tiem esot MI radītais pāvests Francisks un it kā apcietinātais Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Taču principā par MI upuriem šai ziņā var kļūt katrs no mums, kura foto vien nonācis virtuālajā telpā jeb interneta tīklos… Par to, ka pat pamatskolas skolēni, veicot mājas darbus, izmantojuši MI produktus, sākuši sūdzēties arī mūsu pilsētas skolotāji…
Lielākais un skaļākais no trauksmes zvaniem MI jomā atskanēja 23. martā, kad klajā nāca Nākotnes dzīvības institūta (Future of Life Institute) vēstule, ko līdz vakardienai parakstījuši (parakstu vākšana turpinās) 27 565 pasaulē atzīti eksperti un pētnieki, tai skaitā Twitter vadītājs Elons Masks, viens no Apple līdzdibinātājiem Stīvs Vozņaks un daudzu pasaules augstskolu vadošie pētnieki. Izlasot vēstuli, kļūst skaidrs, ka šobrīd nevienam, pat ne visgudrākajiem un spējīgākajiem pasaules prātiem īsti nav saprotams, ko vispār tagad ar šo, kā viņi paši uzskata, lielāko pasaules apdraudējumu lai dara! Tieši tāpēc zinātnieki vēstulē aicina uz laiku – nu vismaz uz sešiem mēnešiem – apturēt MI izstrādi esošajā līmenī, vienlaikus brīdinot par riskiem, ko varētu radīt turpmākas, attīstītākas AI sistēmas. Vēstuli esot rosinājušas nekontrolētās sacensības, kādās tieši pēdējos mēnešos iesaistījušās mākslīgā intelekta laboratorijas, lai izstrādātu un izmantotu arvien jaudīgākus digitālos prātus, kurus, kā uzsver vēstules rakstītāji, neviens – pat to radītāji – nespēj saprast, paredzēt vai uzticami kontrolēt. Apkopojot zinātnieku paustās bažas un vienkārši runājot, neparedzami ātri var notikt tā, kā jau ne reizi parādīts dažādās fantastikas filmās, – MI pasaulē cilvēks var kļūt un, kā uzskata zinātnieki, ja neko nedarīsim, arī reāli kļūs lieks. Līdzīgās domās ir arī Latvijas zinātnieki. Piemēram, kā uzskata pētniece Iveta Kažoka («Satori», Spēlīte ar Apokalipsi I), ja tuvākajā laikā (dienās, mēnešos, gados, desmitgadē) mākslīgais intelekts kļūst informācijas analīzē un radošumā jaudīgāks par cilvēci kopumā – proti, spēj nākt klajā ar zinātniskiem un tehnoloģiskiem atklājumiem –, cilvēce sāk dzīvot loterijā. [..] jā, teorētiski ir iespējams, ka mākslīgais intelekts jau drīzumā palīdz [..] dziedēt šobrīd neārstējamas slimības, daudz labāk izprast Visumu, izveidot racionālākas, cilvēku spēju attīstīšanai daudz labāk piemērotas sabiedrības. Bet tikpat iespējams, ka mākslīgais intelekts jau drīzumā palīdz izdomāt un ieviest tehnoloģijas, kuras ļauj iznīcināt cilvēci daudz efektīvāk, nekā tas jebkad bijis iespējams, – teiksim, ievieš jaunas biotehnoloģijas vai kaut ko neatgriezeniski maina mūsu planētas ekosistēmā, un tā vairs nav savietojama ar civilizāciju.”
Žurnālistikā parasti svarīgākais ir jautājums ”kāpēc?”. Šoreiz tas nekādi nederēs, jo, cik nu zināms no vēstures, tā jau ir bijis ar daudzām ”spēļmantiņām”, ko cilvēks izgudrojis – vispirms uztaisa, iemēģina un tad domā, ko ar to visu darīt tālāk. Arī MI sakarā skaidrs taču, ka mākslīgā intelekta laboratorijas, aizrāvušās ar savu veikumu un gan jau arī peļņu, ko tas sola, pat rūpīgi izlasījušas Nākotnes dzīvības institūta vēstuli, neapstāsies. Bet dažādi iespējamie valstiski vai starptautiski radīti ierobežojumi, kā zinām, nāk lēni un ļoti lēni… Lai gan… šoreiz Eiropas Parlaments un ASV Senāts problēmai ķēries klāt neticamā ātrumā. Proti, tiek solīts, ka ES Mākslīgā intelekta regula varētu tikt pieņemta jau jūnijā (!)
Vaicāsiet, ko gan mēs – cilvēki parastie – ar šo visu varam darīt, ko varam ietekmēt? Protams, ka neko, taču būt informētiem – tas, iespējams, tiešām var noderēt.
nav komentāru. Mans arī būs ar nokavēšanos, un diezin, vai kāds izlasīs. Un nav jau arī, ko teikt… Nākas tikai pabrīnīties par cilvēkiem, kuri saprot nākotnē paredzamās briesmas, tomēr, kā vienmēr, kā līdz šim, tik un tā neapstāsies, bet turpinās bīstamās spēles. Pilnīgi viss ir iepriekš paredzams un teorijā izmodelējams, bet tik un tā nemācāmies no pašu kļūdām… Atkritumi… Vēl 90-jos gados nebija tik daudz plastmasas, sintētikas… Vēl nesen atkritumi organiski sadalījās… Tagad slīkstam savos saražotajos, gadsimtiem nesairstošajos mēslos, un tik un tā nevis pārstrādājam, izmantojam atkārtoti, bet ražojam un ražojam klāt… Ekoloģiju pārvēršam, dabas materiālus tempos iznīcinot… Un nerimstamies! Dzīvnieki, kukaiņi, putni, augi pazūd! Plūdi, ugunsgrēki, viesuļvētras mūs nebaida… Kas virza mūsu dzīves – nauda, mantrausība, vienaldzība, nežēlība, izšķērdība? Tik tālu nu esam. Un tā arī esam nonāķuši līdz vājprātīgiem valstu vadītājiem un noziedzīgiem kariem… Jā, pesimistiski. Vai ir vēl vieta optimismam? Vēl jau dzīvojam, varbūt jāsaņemas un jāsāk labot kļūdas? Sākumā varbūt pietiktu tikai ar to, ka kaut ko negatīvu (un katrs zina savas negācijas) pārtraucam darīt? Atbrīvosies laiks gan atpūtai, gan labu darbu darīšanai. Nu un tad jāskatās, ko labu tad darīt… Kaut vai sākt ar to, ka pieliekties un pacelt kādu nomestu atkrituu un iemest to konteinerā…
Izlasīju gan un – pievienojos!