Būsim laipni un pieklājīgi, tātad – arī veseli!

Jau vairākus gadus, kopš arī Latvijā notiek Emocionālās (arī psihiskās) veselības dienas, šīs jomas speciālisti mudina uz interesantām pārdomām. Piemēram, vai maz apzināmies, ko nozīmē būt emocionāli un tātad arī vispārēji veselam cilvēkam? Vai mākam noteikt savas un citu cilvēku emocionālā komforta un arī gluži pretēji – vardarbības robežas? Vai maz protam pamanīt (pirmkārt, jau sevī) emocionālo traucējumu vai pat saslimšanas pazīmes?

Pērn ar īpaša pētījuma starpniecību tika mērīts, cik tad emocionāli (un tātad – arī vispārēji) vesela ir mūsu sabiedrība. Galvenais paņēmiens bija aptauja, bet galvenā mērvienība īstenas veselības noteikšanai – … laipnība. Jā, jā, visparastākā ikdienas laipnība! Tas, cik viegli un dabiski spējam sasveicināties, cik sirsnīgi spējam būt savā pateicībā, cik brīvi vajadzības gadījumā spējam izteikt lūgumu ikvienam, arī nepazīstamam cilvēkam. Arī tas, cik atsaucīgi un ieinteresēti spējam uzklausīt citu cilvēku vajadzības, kā arī cik iecietīgi un realitātei atbilstoši spējam reaģēt uz dažādām neērtībām utt. Izrādās, visas šīs reakcijas atklāj mūsu emocionālo veselību.

Rezultāti? Kā stāstīja Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas vadītāja Gunta Ancāne, tie nav iepriecinoši – mūsu vide ir vērtējama kā nelaipna un cilvēkus ar emocionālās veselības problēmām varam sastapt vai ik uz soļa; jo nožēlojamāk, ka tādi strādā gan medicīnā un skolās, gan sociālajā sfērā, gan arī dažādās iestādēs… Piemēram, gan jau būsiet ievērojuši dažus speciālistes minētos ”mūžīgos īgņas”, kas ir neapmierināti gan ar sevi, gan jo vairāk ar citiem – ar apmeklētājiem, kaimiņiem, pašvaldību, priekšniekiem, kolēģiem un… ”valsti un pasauli galu galā”! Vai ”kašķus” un dažādu rindu varoņus, kas uzskata, ka viņu vajadzības automātiski ir pārākas par citu cilvēku vajadzībām; sak, ”es esmu govs, bet citi – kazas, citiem jau sāpītes – tādas mazas” (Im. Ziedonis). Un ir jau vēl arī tie, kas uzskata, ka ir tiesīgi visus un visur pamācīt, jo – ”es taču zinu labāk!”, vai tie, kam skauž it viss labais, kas piemeklē citus… vai tie, kam ikvienā – kaut vissīkākajā amatā – gribas parādīt savu varu, ja ne citādi, tad vai katram otrajam uzrejot, lai ievēro ”dzelteno strīpu”… Lūk, mediķi apgalvo – ka tās visas ir emocionālu traucējumu izpausmes. Un tām diemžēl ar laiku seko arī fiziskā ķermeņa kaites, jo, izrādās, ka tās smadzeņu daļas, kas regulē emocijas, ir ļoti cieši saistītas ar tām smadzeņu daļām, kas regulē arī iekšējo orgānu darbību…

Secinājums? Lai būtu veseli mēs, mūsu bērni un sabiedrība kopumā, jādara viss, lai cilvēku savstarpējās attiecībās valdītu ja ne gluži visaptveroša mīlestība, tad par veselīga dzīves veida daļu pavisam noteikti ir jākļūst gan iejūtībai, gan iecietībai, gan arī pieklājībai un laipnībai… Protams, dabiskai un – no sirds.