4. maijā apritēs 25 gadi, kopš Latvijā tika pieņemta neatkarības deklarācija. No 201 deputāta 138 uzņēmās politisko atbildību tautas priekšā un nobalsoja “par” neatkarīgu Latvijas Republiku – par brīvu un demokrātisku valsti. Un šis solis visus turpmākos 25 gadus, ja neskaita 1991. gada barikādes ar reālo apdraudējumu valstij, ir šķitis tik pašsaprotams, it kā padomju laika vispār nebūtu bijis.
Pat tā daļa Augstākās padomes deputātu, kas 4. maijā sēdē par Latvijas neatkarību nebalsoja, jo nesaprata, par ko ir stāsts, ikdienas bauda brīvas valsts privilēģijas. Mēs zinām, ka viņi nebūt negrasījās pakot somas un traukties uz pēdējo vilcienu, lai aizmirstu šo vietu uz mūžu mūžiem. Tieši otrādi, tā kā Latvija nu bija demokrātiska valsts, viņi turpināja deldēt Augstākās padomes un vēlāk arī Saeimas solus bez bažu, un šis 4. maija ne-solis viņiem nekādā mērā nav traucējis dzīvē kaut ko sasniegt. Tieši otrādi, pašu neatzītā Latvija viņiem ir devusi milzum daudz iespēju savus ne-viedokļus paust gan Eiropā, gan pasaulē. Jo mēs esam brīvi – kā par to teikts Civillikumā – bez maldības, viltus vai spaidiem…
Par to visu gribas domāt ikreiz, kad Latvijai pienāk nozīmīgs datums un kad nagi tā vien niez atcerēties, kā bija toreiz, kad bija rindas, kad likums noteica mājā istabu skaitu un pulcēšanās vairāk par trim vakarā draudēja ar milicijas iejaukšanos… Tie ir tikai daži mirkļi, kas iešaujas prātā no pagātnes pieredzes un par kuriem gribas pasmaidīt… Bet neba jau tāpēc, lai tam pārvilktu svītru, bija vajadzīga brīva valsts. Iespējams, daudzie tagadnes likumi un noteikumi nākamībā izklausīsies vēl smieklīgāki vai, piedodiet, stulbāki, taču ir viena atšķirība – šobrīd mums ir iespēja uz visu raudzīties kritiski un par to runāt. To garantē brīva valsts. Jā, un tikai tāpēc, ka mums ir brīva valsts, ir iespējama šī sleja, jo toreiz… Toreiz bija vienīgās pareizās partijas ”orgāns”, kurā varēja rakstīt visu…, ko bija atļāvis partijas birojs.
Taču allaž der atcerēties, ka nekas nav pašsaprotams. Laiki nestabili, valsts jauna – ja rēķina pēc 4. maija, tāpēc modriem jābūt vienmēr, jo nekad nevar zināt, kurš alkst izmantot iespēju. Un sava valsts, kā zinām, ir īpaša iespēja. Ikvienam no mums.