Brīdis papurpināšanai

Iespējams, tā ir šausmonīga dzīvošanās kādos stereotipos, tomēr laikā, kad aiz loga valda pelēkā 50 un vairāk nokrāsas, atkal nostiprinu pārliecību – laika apstākļi ir viens grandiozs spēks! Teju fiziski jūtams, kā vēsa mitruma piesūkušies mākoņi spiež pie zemes un visas “pozitīvas domāšanas” iniciatīvas tiek dubļu nošķārdītas. Pati daba taču noliek īstenu latvieti uz purpinātāja takas un, kas raksturīgi, klusa purpināja! Ko nu lēksi bļaudams uz barikādēm ar atsegtu krūtežu cīnīties par taisnību, ja…auksti un, vispār, francūžiem piedienīgo revolūcijas katalizatoru – labu vīnu – pie mums nemaz neražo? Bet nu gribas jau gribas, īpaši, kad pavēro visus tos aloģiskos un sasteigtos lēmumus, kas saistīti ar valsts nākamā gada budžetu…

Par kādām investīcijām un, attiecīgi, ekonomikas attīstību vispār var runāt, ja vēl šobrīd nav īstas skaidrības, kādus nodokļus nākamajā gadā maksāsim? Naudu valstij vajag – tas pašsaprotami, jo visām vajadzībām jau nekad īsti tās nepietiks un pāri jau pavisam noteikti nekas nepaliks. (Vai velti teju pašā gada nogalē tiek sasteigti visādi projekti, jo, “ko neiztērēsi šajā gadā, nevarēsi pieprasīt nākamajā!”) Tik nez kādēļ arvien lielāks meslu slogs tiek uzvelts tieši uz daudz maz godprātīgo nodokļu maksātāju pleciem, kuriem vienā laidā jāapliecina – nu nav neko noziegušies. Savukārt gadiem izdaudzinātā “cīņa ar ēnu ekonomiku“ arvien vairāk sāk izskatīties pēc formālas dokumentu bīdīšanas turpu šurpu un atkal atpakaļ. Bet vismaz publiskajā telpā nemana nevienu pašu paraugprāvu, kur skandalozie valsts apkāsēji būtu samērīgu vai vismaz kaut kādu sodu saņēmuši. Vai lai Šķēli piemin, vai…

Un vēl trakāk nekā klaji ne-ziemīgie laika apstākļi pie zemes nospiež politologu atziņas: “Neko darīt – īstas alternatīvas esošai valdībai nav!” Bet ko nepamierinātajiem? Turpināt klusi purpināt, vai jau laikus apsvērt sevis kā uzņēmēja, vai arī kā Latvijas pilsoņa pašlikvidācijas scenārijus?