Kāpēc – Mīlestība? Un kāpēc – beznosacījumu? Tāpēc, ka daudz kā cita mums šobrīd gluži vienkārši… nav! Nav drošības par tautas nākotni, nav paļāvības uz valsti un tās pārvaldītājiem, nav arī cerību, ka mūsu rītdiena būs labāka par šodienu…
Kāpēc tā notiek? Kāpēc – tagad? Un kāpēc – tieši ar mums?!
Patiesībā jau tas nav nekas cits, kā… jauns līkums, sēklis vai atvars Laika upes plūdumā, jaunas krustceles vai pagrieziens – Vēstures gaitā. Mēs visi esam šajā procesā, šajos cilvēces attīstības lokos, kas reizēm ir spirāle, reizēm – vien riņķis…
Ko darīt mums – apmulsušajiem, nelaimīgajiem, dusmīgajiem, rūpju nomāktajiem? Un arī tiem, kas vēl cīnās ar ikdienu, zobus sakoduši, gribēdami maizi nopelnīt tepat, savā tēvu zemītē, cerēdami savus bērnus izskolot tepat, Latvijā? Un pēc tam – redzēt viņus laimīgus izaugam?
Manuprāt, jāsāk ar…Mīlestību. Jo tieši Mīlestība taču vēl paliek, kad nekā cita vairs nav! Tas ir liels pārbaudījums: apstāties skrējienā pēc naudas, varas un slavas. Reizēm paklusēt. Pirms citus nosodīt, par sevi padomājot. Apturēt pusceļā roku, kas gatava mest akmeni cita sejā, dārzā, logā… Nevajag taču nemaz tik daudz, lai šī roka ir pacelta glāstam, darbam, sveicienam Saulei!
Vēl tikai pavisam nedaudz, un Saule, debesu zenītā uzkāpusi, trīs dienas raudzīsies uz mums ar beznosacījumu Mīlestību. Apspīdot un sildot visus, nesverot un nemērot, nerēķinot, kuru mīlēt, cik un par ko… Vai mēs spējam tāpat?
Jā, zinu un saprotu: jebkura augšāmcelšanās ir mokoša, atdzimšana – sāpīga. Un mēs atrodam tūkstoš iemeslu, lai nemainītos… – Tas nav iespējams,- saka Cēlonis. – Tas ir neprāts,- bilst Pieredze. – Tas ir bezjēdzīgi,- iesaucas Lepnums. Vienīgi Cerība čukst: – Tomēr – pamēģini!
