Bez kariem nevar?

Šonedēļ pabiju Aukstā kara muzejā Lietuvā, Pluņģes rajonā, – par tādu izveidots savulaik 17 gadus slepenībā turēts padomju armijas ballistisko raķešu palaišanas centrs. Vairāku stāvu dziļā pazemē apmeklētāji var izstaigāt zemus gaiteņus (zemus arī tāpēc, lai padomju kareivis, sargājot pieri, nekad nezaudētu modrību) un iepazīt dzimtenes sargu sūro ikdienu. Viena no telpām atvēlēta abu pušu – ASV un Padomju Savienības – propagandas saukļiem – uzskatāma pamērīšanās, kura brīvība labāka – partijas diktētā vai nolādēto kapitālistu dzīvē pārbaudītā?… Citā telpā padomju civilās aizsardzības plakāti, kur redzams arī, kā nodrošināt zīdaiņa ratiņus pret radiāciju un kas jāņem uz patversmi pirmās palīdzības somā; piemēram, vīriešiem – dienesta apliecība un darbagrāmatiņa, lai sabumbotā komunisma vietā tūliņ var celt jaunu…

Un atsevišķā telpā filma ar stāstu par patiesajām atomkara sekām – ar atziņu, ka kodolieroču jau tik daudz, lai šo planētu uzspertu gaisā vairākkārt, bet šī arsenāla samazināšana nemitīgi iebremzējas…

Patiesībā slēptā sacensība turpinās – vienu ieroču vietā tiek izgudroti citi, bet – kā vārdā!?… Šis jautājums ne mani vienu urdīja pēc Aukstā kara muzeja apmeklēšanas – vai tiešām pasaule tik vienkārši dalāma labajos un sliktajos?… Ir nekrietneļu valstis un godīgo cilvēku valstis? Es vairāk sliektos domāt, ka cilvēka godaprātam nav etniskās piederības – katrā tautā ir savi nelieši un savi svētie, bet, ja šķiet, ka domstarpības var atrisināt civilizēti – bez vardarbības, tad ieroči jānoliek. No ieročiem jāatsakās. Armijas jāsamazina – armijas jāaizmirst. Lai paliek sporta klubi, dziesmu kari. Lūk, tādam vajadzētu būt ceļam, lai noticētu runām par draudzību, brālību un mīlestību. Pretējā gadījumā – negvelziet – neticēšu!