Pareizticīgo Ziemassvētkos labi daudz sasniga, darba diena sākās sveču gaismā, un domas kaut kā aizmaterializējās uz nemateriālo pusi, aizķeroties pie nez kur lasītas frāzes – «Krīze vispirms nozīmē morālu, ne materiālu bankrotu…".
Ar domu, ka katrs uz elli bruģētais ceļš taču sācies ar labiem nodomiem; kazi – bērnības sapņu īstenošanu? Nākamais pārdomu vērtais apgalvojums: "ASV dzīvo tikai 5% planētas iedzīvotāju, kas patērē 40% planētas resursu. Visi planētas resursi tikai 12,5% planētas iedzīvotāju nodrošinātu tādu dzīves līmeni kā ASV…" No tā izriet divas skarbas atziņas: visiem, kaut gribētos, nav lemts būt bagātiem; otrā (lai ko neteiktu demokrātijas piekritēji) – izdzīvos stiprākie. Trešā (bonusā), lai ko neteiktu kreisie – jo tuvāk varai, jo vairāk privilēģiju. Ir skaidrs, ka labi būt bagātam, taču izredzētību, lai cik pielūgtu, vairākums nepiedod un nepiedos. Jele piedod, Kristus!
Mēs allaž esam gribējuši būt drošībā un justies labi, laikus salabot zobus un nemocīties ar vecuma problēmām. Ir lērums iemeslu, lai arī kristiešu mācītāji teiktu, ka būt bagātam ir labi, ka iespējams arī kristīgs bizness, taču – parādiet biznesu bez pašlabuma ēnas! Biznesa mērķis ir vairot pelnošas lietas. Un, kā izrādās – peļņa ir svarīgāka par morāli, jo pat labai idejai bez peļņas nav nākotnes…
Diemžēl biznesa konkurences gars nav izvēlīgs – cīņā, kas izdzīvošanai rada un kur pretinieki reizēm liek lietā viszemiskākos paņēmienus, jūtīgajiem nav vietas. Vēsture pierādījusi – miers un pārticība (laime – tas būtu par augstu tēmēts) nav ilglaicīgi zīmoli. Vēsture atkārtojas, un varam vien minēt, kādu loku tā atkal apmetusi. Optimisti teiks – pēc tumsas nāk gaisma, tomēr, tā globāli paraugoties, skumji bez gala, ka citādi neprotam, ka ar visu cilvēkam doto prātu, spēku un talantiem tālāk par vilku bara attiecībām netiekam…
Bet – varbūt tomēr?..
