Bet mēs ar vainadziņiem!

Dzīvojam pārmaiņu laikos, un tāpēc izdevies piedzīvot daudz jo daudz notikumu, ko jau šodien saucam par vēsturiskiem. Atmoda, PSRS sabrukums, gadu tūkstošu mija, lielā kovida pandēmija, Krievijas uzbrukums Ukrainai… Rīgai 800, Latvijai – 100, Dziesmu svētkiem 150… Un cik daudz lietu pa šo laiku ir mainījies ikdienā! Mobilais tālrunis ir gandrīz katra kabatā, internets jau ieguvis 5G spēku un vairs neviens nemeklē to bleķa kastīti, kur varētu ”apskatīt” atsūtītos e-pastus.

Bet ikdienas steiga, pat dažādu satricinājumu piebremzēta, reti kad ļauj tā pa īstam apzināties – arī mēs veidojam vēsturi, arī mēs esam tās daļa… Mēs vienkārši dzīvojam savu dzīvi, strādājam, piedalāmies lielos un mazos notikumos, – cik nu kuram varēšanas, laika un gribēšanas.

Un tad pēkšņi par kādu notikumu, pasākumu, cilvēku jau vēstures grāmatās, laikrakstos, žurnālos lasot vai TV raidījumā skatoties, attopamies – pag, bet es taču arī tur biju, es arī to visu labi atceros, bet… pavisam citādi. Varbūt atceros arī to, par ko vēl nav pastāstīts, kas vēl nav atklātībā nācis… Un ir jau arī tā, ka daudzas lietas, par kurām tik ļoti būtu gribējies uzzināt – sak, kā tad nu tur īsti bija?! – tā arī paliek neuzzinātas, jo to dalībnieki, aculiecinieki, īstās ”virtuves zinātāji” pa vienam vien aiziet… Bet tā būtu gribējies arī viņu atmiņu puzles gabaliņu ielikt mūsu tautas kopējā atmiņu bildē…

Atzīšos, šādas pārdomas pārņem teju vienmēr, kad lasu kāda novadnieka atmiņas vai vēsturnieku pētījumus par it kā jau vēl gana neseniem notikumiem. Īpaši par tiem, kas notikuši, kā saka, manā laikā, vai kuros esmu pat piedalījusies un it kā taču arī vēl pati tos tāpēc labi atceros… Bet taisnība arī tiem pētniekiem, kas saka, ka nav nekā neuzticamāka par cilvēka atmiņu. Ne tikai tāpēc, ka tā bālē un pārveidojas, bet gan lielākoties tāpēc, ka katrs esam bijis tikai neliela daļa no kaut kā liela, svarīga un tautas kopīgajā atmiņā ierakstīta…Un pavisam noteikti – arī saglabājama.

Šo visu atkal uzjundīja divi raksti, ko gatavojam šī un arī nākamo laikrakstu numuru Dziesmu svētku pielikumiem. Tā Kandavas kora vēstures aprakstā kā pārsteidzošs un nekad iepriekš nedzirdēts notikums bija tas, kā 1983. gada 23. jūnijā vietējā vara, tas ir, vienīgās partijas komiteja gribēja aizliegt Raimonda Paula autorkoncertu Kandavā… Un jāteic, neko daudz neizteiktu šis viens teikums, ka kaut ko toreiz mēģināja aizliegt. Vērtīgākās ir dažas tā laika notikumu aculiecinieku atmiņas, jo tieši tās ļauj apjaust, cik briesmīgos laikos vēl pavisam nesen (vien pirms 40 gadiem) dzīvojām! Iedomājieties, ka dienu pirms pasākuma, kam tik daudzi cilvēki gadu gatavojušies, kam visas biļetes izpirktas, to var bez kādiem paskaidrojumiem aizliegt!? Ka var aizliegt korim tajā piedalīties, ka tautā it kā jau ļoti atzīti mākslinieki, arī virsdiriģents vienkārši un bez paskaidrojumiem var neierasties?!… Bet Maestro, koristi un arī dejotāji, orķestranti, tāpat kā skatītāji bija savās vietās. Viss notika, un ticu, ka vairums no tiem ļaudīm, kas notikumu pieredzēja, par aizliegumiem neko tā arī neuzzināja…

Savukārt kādreizējais Tumes kora diriģents Rūdolfs Bacāns, stāstot par paša organizēto 1993. gada svētku atceres koncertu, atklāj, ka viņa atmiņas par pirmajiem atkal brīvajā Latvijā notikušajiem Dziesmusvētkiem, saistās ar… konfektēm, ko toreiz, vēl sešgadnieks būdams, koncerta laikā pārēdies. Bet man 1993. gada Dziesmu svētki atgādināja… garumgaras biešu vagas, ko bija jāpagūst izravēt, lai, braucot ar vilcienu, vēl tiktu uz svētku noslēguma koncertu. Un labi atceros arī to braucienu no Jaunpils uz Tukuma staciju tēva vadītajā gazikā, kura kabīnē sēdējām… četri pieaugušie (divi no viņiem jau tautas tērpos) un divi bērni! Neteikušu, ka brauciens bija viegls, bet atraktīvs gan, jo vainadziņš, kuru nu galīgi vairs nebija, kur likt, bija tēvam galvā un, protams, arī bažījamies, kas notiks, ja mūs apturēs policisti… Tēvs piedāvāja kārtības sargus, ja nu tādi mūsu ceļa gadītos, pārsteigt ar dziesmu un priecīgu vēsti, sakot: ”Re, bet mēs ar vainadziņiem!”…

Viss beidzās labi, stāvējām lielā kopkora vidū un valdījām asaras, gan dziedot «Dievs, svētī Latviju», gan goda virsdiriģenta Haralda Medņa jau atkal diriģēto «Gaismas pili». (Tas, kā viņu izsaucām diriģēt šo dziesmu 1985. gadā, kad tā no repertuāra bija izņemta, arī ir neaizmirstams!) Un arī kopā ar skatītājiem lepni izdziedāto «Pūt, vējiņi!» atceros itin labi. Tāpat kā sarunas ar mūsu Skolotāju Rasmu Valdmani uz 6. vidusskolas zāles skatuves, apspriežot viņas tik daudzos dažādo muzikālo ieceru plānus. Toreiz sadarbību ar komponisti Ilzi Arni un plānoto kora braucienu uz Zviedriju…

Bet jā, mans īpašais puzles gabaliņš par šiem svētkiem atmiņās tomēr ir tas, kas arī ģimenes vēsturē iegājis ar kodēto nosaukumu ”Bet mēs ar vainadziņiem!” Un gan jau arī daudziem no jums tādi īpašie stāsti ir. Stāstiet bērniem, mazbērniem, pierakstiet! Un ne tikai par Dziesmu un deju svētkiem.

Ticu, ka kopīgi austās tautas atmiņu un pieredzes segas sildīs vēl ne vienu vien latvju tautas paaudzi. Lai top!