Bērniem drīkst mainīt noteikumus?

Šī nedēļa ģimenēm ar bērniem ir nākusi ar divām skumjām ziņām jeb ierēdņu  neturētiem solījumiem – valdība galīgi izlēmusi, ka nepiemaksās auklēm un privātajiem bērnudārziem, savukārt profesionālo skolu audzēkņi uzzināja, ka vairs nesaņems Eiropas stipendijas. Abos gadījumos arguments ir naudas trūkums – tā vai nu ir beigusies, kā profesionālo skolu gadījumā, jo iepriekšējais plānošanas periods ir beidzies, vai arī tās ieguldījums atzīts par nelietderīgu – kā auklīšu un bērnudārzu gadījumā. Kuluāros gan runā, ka arī šī nauda bijusi kāds Eiropas fondu pārpalikums, kas vienkārši beidzies…

Ko nu? Tas, ka dzīve Eiropā prasa jaunu domāšanu, noteikti jau ir dzirdēts; arī labklājību – ielu un ēku remontus – jau daudzus gadus patiesībā baudām, vien pateicoties dāsnās Eiropas naudai, tāpēc līdz šim to vairāk vai mazāk esam attiecinājuši uz dažādiem būvniecības projektiem, cerībā, ka tās “piecgades”, kas varētu mūs skart personīgi, ir tālā pagātne, taču, izrādās, tas tā nav…

Kad sabiedrība iebilda par elektrības cenu kāpumu atjaunojamās enerģijas iepirkuma dēļ, atbildīgie un iesaistītie teica – spēles laikā noteikumus mainīt nevar, tāpēc visa Latvija apmaksā gāzes un cita veidu koģenerācijas staciju, gan vēja ģeneratoru un mazo HESu darbošanos. Bet, re, lēmumi, kas skar daudzas ģimenes, kurās aug un skolojas bērni, apliecina, ka spēles noteikumus var mainīt, jo – pirmkārt, nav jau vairs pašas spēles, otrkārt, aiz vecākiem nestāv partijas, to pelēkie kardināli jeb naudas maki un politiskās vienošanās. Un kas tad galu galā iznāk – ka vari paļauties tikai uz sevi, jo visas citas paļaušanās – ka ir laimējies virzīt bērnu uz profesionālo izglītību vai ka ir iespēja samaksāt auklītei vai privātajām bērnudārzam, ir maldi, jo tā visa vairs nav… Ierēdņi tagad saka – ne visas aukles šo naudu izlietojušas godprātīgi, taču – kurš vainīgs?! Nosacījumus jau paši ierēdņi izvirzīja, un cilvēkiem atlika vien tos pildīt – apmeklēt kursus, kārtot formalitātes, lai pats galvenais – bērniņš – būtu pieskatīts un vecāki varētu strādāt.

Tik ļoti gribējās daudzviet šai slejā pieminēt valsti – ka valsts to visu neizdarīja, nepamanīja, nenosargāja…Bet patiesībā ne jau valsts rada noteikumus, bet cilvēki. Kad vajag, piešķir atbalstu, kad nevajag – to noņem. Gluži kā spēlē, kurā ir gan ieguvēji, gan zaudētāji. Un ļoti skumji, ka šoreiz zaudētājos – bērni..