Lai arī par to, kas šeit būs aprakstīts, ir pieņemts labvēlīgs lēmums, prātā un sirdī ir pārdomas par to, kāpēc nereti labām lietām jeb labiem lēmumiem vajag tik ilgu laiku…
Vairākās sēdēs Tukuma novada domes deputāti un vēl pirms tam domes darbinieki bija sprieduši, kā kaut daļēji samaksāt ceļa izdevumus bērniem, kas dzīvo pagastos un kas apmeklē Mākslas, Mūzikas un Sporta skolu Tukumā. Bija vajadzīgi četri gari gadi, lai pašvaldība nonāktu pie kaut jel kāda lēmuma, lai gan patiesībā nekas jauns, to pieņemot, netika izdomāts – un lēmums vēstī, ka no Jaunā gada pašvaldība maksās 50% no ceļa izdevumiem, kas izlietoti autobusa biļetēm vai degvielai…
Šādu lūgumu – kaut nedaudz palīdzēt ģimenēm ar bērniem – vecāki bija izteikuši jau gadiem, un ne jau aiz labas dzīves – ja palūkojamies mūsu galvenā pārvadātāja SIA «Tukuma auto» autobusu kustības sarakstā, tad daudzi pēdējie autobusi darbdienās no Tukuma uz dažādiem novada pagastiem un ciemiem aiziet ap pieciem vai pussešiem pievakarē, kad radošajās un sporta skolās vēl intensīvi notiek nodarbības. Protams, nekad tā nebūs, ka katru situāciju varēs atrisināt ar atsevišķu autobusu, tāpēc, ja kāds vecāks vēlas, lai viņa bērns šādu skolu apmeklētu, nekas cits neatliek, kā “jūgt katram savu pelēcīti” un vest savu bērnu (un, iespējams, arī kaimiņu ātraudžus) uz nodarbībām pilsētā un atpakaļ. Vecāki šādās situācijās sāka: “Ja ģimenē ir vairāki šādi mācīties griboši bērni, kursējam kā taksometri, jo cita varianta nav – skola jau klāt nepiebrauks.”
Jā, nauda ir iedota, 50% no transporta izdevumiem. Labi, bet tik un tā taisnīgi nešķiet. Joprojām par vienādām iespējām bērniem laukos un pilsētā runāt nevaram. Jo pilsētniekam taču ceļu uz Sporta skolu apmaksā. Lai tiktu uz Mākslas un Mūzikas skolu, viņam taču arī nav papildus jāmaksā! Pilsētas bērnu vecākiem nav jāatrod laiks starp darbu darbiem un darbiņiem, lai savus papildus mācīties gatavos bērnus ar šofera prasmēm ikdienā atbalstītu…
Protams, labs darbs, kas izdarīts, bet rūgtums tomēr paliek. Mūsu patiesībā taču ir tik ļoti maz – valstī kopumā un laukos jo īpaši. Arī par neaptveramu bērnu skaitu nekur uz vietām runājam nedzird. Gluži otrādi – bērnu skaita olekts daudzviet nu ir gan kā skolas, gan veselu novadu pastāvēšanas pamats. Tātad – bērns ir vērtība! Ikviens cilvēks ir vērtība! Vismaz tā visos valstiski svarīgos dokumentos rakstīts…
Bet tā tas acīmredzot līdz brīdim, kad jānāk talkā pavisam konkrētu ģimeņu konkrētiem bērniem nauda dalāma. Ja katram šādam, it kā gan loģiskam, gan taisnīgam (joprojām tikai daļēji) lēmumam vajadzēs četrus gadus, var pienākt brīdis, ka nav vairs kam tos lēmumus pieņemt… Kā skarbi skan kādā interneta pantiņā – “labākie būs aizbraukuši, bet pārējiem vairs nevajadzēs…”
Risinājums diemžēl ir gaužām vienkāršs – ir jāslēdz lauku skolas un bērni ir jāved uz pilsētu. No rīta turp un vakarā pēc visām skolām – atpakaļ.