Oktobra nogale izrādās gana depresīva. Gada sākumā tik ļoti gaidījām vakcīnu ar cerību, ka šoruden vairs nebūs jādomā par ārkārtas stāvokli un dažādiem ierobežojumiem, ka varēsim bez bažām par saslimšanu doties uz skolu, darbu un citās gaitās, ka varēsim apmeklēt teātrus un koncertus, svinēt valsts svētkus, būt kopā Ziemassvētkos un līksmi sagaidīt Jauno gadu, galu galā – ka dzīve pamazām atgriezīsies vecajās sliedēs. Nu jau skaidri redzams, ka tik drīz tas tā nenotiks, neskatoties uz to, ka vakcīnu bija pietiekoši. Pietrūka vien mums labās gribas un veselā saprāta…
Šis skarbais laiks ir licis arī domāt, domāt un domāt par to, kas ar mums patiesībā notiek?! Par hibrīdkaru runā jau sen. Vai tā nu būtu šī hibrīdkara ietekme? Cienījamais vēsturnieks, mākslinieks, bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis kādā intervijā izteicās, ka esot vērojams – pašlaik cilvēkam esot tieksme pašiznīcināties. Šie vārdi kaut kā aizķērušies atmiņā un aizvien vairāk nākas par tiem domāt. Varbūt dzīvojam par daudz labi un speciāli meklējam šķēršļus, ko pārvarēt? Agrāk meklējām iespēju aizbraukt uz laukiem, izravēt cukurbietes, lai ģimeni nodrošinātu ar cukuru, tāpat iespēju piedalīties kartupeļu talkās, lai visai ziemai nopelnītu kartupeļus, lai ģimenei būtu iztika. Pašlaik par tādām iespējām domā tikai dažs vecāka gadagājuma cilvēks. Vieglāk taču ir valdībai uzstādīt dažādus ultimātus un prasības, ko savukārt savā politiskajā cīņā izmanto, piemēram, tādi kā Šlesers un Gobzems. Iespējams, arī tā ir notikumu daļa, saistīta ar hibrīdkaru, kas notiek uz robežām?…
No vienas puses valdības tolerance pret notiekošo ir apbrīnojama. Bet… Tā jau tam demokrātiskā sabiedrībā būtu jābūt, un tas arī ļāvis izvairīties no dažādiem saasinājumiem. Tikai baidos, ka var pienākt reize, ka šī smalkā līnija no bezatbildīgu politikāņu satracināta pūļa puses var tikt pārkāpta un ka to nepalaidīs garām hibrīdkara iniciatori.
Tāda kā atmošanās no ļauna murga ir arī ziņas par Bauskas skolotājām, kuras meklē iespēju inficēties, lai nebūtu jāvakcinējas, arī ugunsdzēsēju maršu Rīgā. Par to, ka, kā ceru, tikai daži, bet tomēr gatavi pret Covid 19 lietot veterināras zāles. Nez, kādi vēl brīnumi sagaidāmi!?
Jā, kaut arī prāts nav diez ko priecīgs par gaidāmajiem vēl stingrākiem ierobežojumiem, tomēr apzinos, ka citu iespēju diemžēl nav. Apzinos, ka tas ir nepieciešams, lai vismaz pavasarī varētu cerēt uz brīvāku dzīvi. Tāpēc orientējamies uz to, ka varam doties vērot dabu, nodoties pēdējiem dārza darbiem, sameklēt labu literatūru, pastudēt par sevi interesējošām lietām, pastrādāt kādu rokdarbu, izdomāt kādu jaunu ēdiena recepti un galu galā… Mājās, ko darīt, vienmēr atradīsies!
Tā nu iznāk, ka es un mani kolēģi par pandēmiju vien domā un raksta. Bet tā jau arī Ir mūsu lielākā un pašlaik sāpīgākā bēda, kas visiem kopā jāpārvar.
