Eh, kā tautieši izjārējās svētdienas vakarā pie bankomātiem, un labi, ka otrā rītā varējām pasmieties… (Lai šī apjauta, ka viss kārtībā, pavadītu arī turpmāk!) Bet – kādas atziņas?… Vispirms par sirdi sildošajām – tik feini, ka pazvana brālis no otra Latvijas gala, rads no Anglijas un vēl citi labi cilvēki, lai pabrīdinātu par naudiņas, cik nu lielas, bet saglābšanu. No tiesas – sirds aptekājās – mēs (nu savi 10 000) bijām tie, kas neaizmirsa draugus un spējām mobilizēties, kā smejies, banku mācību trauksmei…(!) Lai gan šī mobilitāte no rūgtās dzīves mācības – diemžēl. Varbūt vairāk nekā agrāk tiek runāts, ka tā drošākā ir «zemes banka», tomēr sadzīve jau tiktāl digitalizējusies, ka bez tām nekur. Tomēr bankas izlaiž garu tik regulāri, ka – ko gan pārmest cilvēkiem, kam makā ne tik skaidras naudas, lai otrā dienā maizi nopirktu? Jābūt ļoti pašpietiekamam vai pārliecinātam par valsts spēju palīdzēt, lai atturētos no naudas izņemšanas, kas it kā būtu taktiski pareizi bankas stabilitātes saglabāšanai, taču – cik daudziem tad ir tie pilnie maki vai pagrabi? Atminos šogad maijā publicēta pētījuma datus – 30% Latvijas mājsaimniecību nav vispār nekādu uzkrājumu grūtākiem laikiem, bet lielākā daļa – 68% – ar uzkrājumiem spētu iztikt nepilnus divus mēnešus, tomēr 61% atzīst, ka nespēj uzkrājumiem atlikt 10% no ikmēneša ienākumiem… Kādi vēl padomi?
Šobrīd tiek runāts par publiskās panikas iemesliem. Varbūt tās bija tehniskas problēmas, varbūt – ļaunprātība, tomēr zīmīgi – vairāk uzticamies drauga zvanam, nevis banku un valdības pārstāvju apgalvojumiem. Lūk, tā ir lieta, par ko jāraud un kur baumām izaug kājas…
