Nu jau pagājušā gada vasarā iepretim Tukuma novada domes ēkai uzzīmējās interesants plakāts «Tuk-Tuk» ar īpaši iezīmētiem punktiem pilsētas kartē. Sarunā ar tās autoriem jeb tā sauktās Dizaina darbnīcas dalībniekiem, kas apvieno gan pašvaldībā strādājošos, gan dažādu jomu speciālistus, to skaitā vietējos uzņēmējus, noskaidrojām, ka runa ir par īpašu metodi, kas ļauj meklēt risinājumus dažādām pilsētvidē identificētām problēmām. Kā un kāpēc tas notiek, protams, ir mazliet garāks stāsts un, galvu pazemīgi noliecot, jāatzīst, ka šo rindu autorei tas ir arī tāds kā parāds laikraksta lasītājiem. Proti, vasaras notikumu virpulī publikācijas atbīdījās, līdz palika…ieplānoto sarakstā. Taču palēnām un pamazām, vienā vai otrā veidā kaut kas no darbnīcās kopīgi radītajām idejām tiek arī iedzīvināts. Un viens no pamanāmākajiem šīs nedēļas notikumiem – puķu kastes Baznīcas ielā.
Līdz ko tās tika uzstādītas, nebija ilgi jāgaida, līdz sociālajos tīklos sākās, teiksim tā, ierastā gānīšanās par to, cik neizsakāmi slikts ir šis risinājums un kā tikšot sabeigta satiksme. Tad jau, redz, varot puķu kastes arī uz šosejas izmētāt! Ne-tukumniekiem varbūt tas tā uzreiz nav saprotams, bet katrs satiksmes dalībnieks te zina, ka kaut ko attāli līdzīgu sastrēgumam (rīdzinieki par to pasmietos, vēderu turēdami) te var piedzīvot labi ja uz pāris minūtēm darba dienu rītos un vakaros, lielākoties – krustojumos, kas atrodas izglītības iestāžu tuvumā. Un Baznīcas iela šajā zonā noteikti neatrodas. Ikdienā kustību te lielākoties rada vecāki, kas ved bērnus uz Mūzikas skolu, un pašvaldības policijas darbinieki. Visādi citādi grūti iedomāties, kurš te īsti būtu kaut kā ar puķu kastēm apgrūtināts. Tas, kurš, braucot ar auto, standartiņā tur tos +10, +20 kilometrus stundā virs atļautā braukšanas ātruma vai arī pa ierasto ceļu pārvietojas tik automātiski, ka nepamana priekšā esošus šķēršļus? Hmm… tādā gadījumā varbūt vispār vajadzētu apsvērt iespēju kļūt par kājāmgājēju? Tā teikt, savas un citu satiksmes dalībnieku veselības vārdā! Bet, ja nopietni, šajā gadījumā taču mērķis ir viens – bērniem padarīt drošāku nokļūšanu no vienas ēkas otrā, un tam, šķiet, būtu jābūt pietiekamam attaisnojamam jebkuriem satiksmes ierobežojumiem, it īpaši, ja tie pēc būtības ir tik mazsāpīgi. Nestrādās šī puķu kastu sistēma? Nav jau nekas tika fundamentāli nemaināms. To varēs novākt vai pārcelt, un – lieta darīta. Tomēr kopumā, manuprāt, veicot šādus it kā nelielus uzlabojumus, pilsētu var padarīt cilvēkiem draudzīgāku un ērtāku daudz raitāk un precīzāk, nekā, piemēram, paļaujoties uz un gaidot kādus megaprojektus. Tie, līdz maz tiek līdz īstenošanai, nereti ir kļuvuši nepiedienīgi dārgi un, teiksim tā, arī mazliet neaktuāli, bet ripo tik uz priekšu, jo process jau iesākts, kaut līdz galam priecīgs un pilnībā apmierināts īsti beigu galā nav neviens.
Bet, atgriežoties pie satiksmes, – ir cieša pārliecība, ka ir pilsētā jābūt zonām, kur gājējiem ir ekskluzīva priekšrocība. Pašai ikdienā esot autobraucējai, tiešām šķiet, ka, slēdzot autotransportam ceļu, piemēram, uz Melnezeru, ieguvumu būs daudz vairāk nekā zaudējumu. Protams, protams, tikko jautājumu kustinās, tāpat būs kritika (ir jau bijis!). Dzirdēti apgalvojumi, ka tad jau veci cilvēki vai jaunās māmiņas līdz ezeram nemaz netikšot… Bet atliek vien kādās saulainās brīvdienās pašam šajā apkārtnē ieklīst, lai pārliecinātos, ka neba nu tie vecie cilvēki vai māmiņas ar automašīnām brauc – viņi, kā reiz, labprātāk to gabaliņu iet kājām! Tieši tam – pastaigām – taču šī vieta pamatā domāta. Līdz pašam jūras krastam vai purvā iekšā taču arī nevaram iebraukt? Kāpēc lai atpūta dabā pie Melnezera būtu kāds īpašs – ērti piebraucams – izņēmums?…
Pilnībā atbalståma ideja,un par Melnezara ceļu jo sevišķi !!!Būs gan senioriem kur mierigi aiziet cik tālāk gribas,gan mazulīši ratos nebus jāosta mašīna labumi .Centru vispār varetu slēgt maśinām