Tikko kā iepazinos ar vienu no versijām, kā zaķis un ola tika pie goda kļūt par Lieldienu simbolu. Proti, vēsturnieki lēš, ka agrāk pavasaris bijis īstais nodevu laiks un tad nu nabaga zemnieciņi ar saviem kaklakungiem norēķinājušies graudā – lielākoties ar olām un vietējos mežos samedītajiem zaķiem. Savukārt garausainā savvaļas zvēra šokolādes līdzinieks būtībā ir pavisam jauns veidojums – pirmo šokolādes zaķi uz Lieldienām uzmeistarojuši Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Tā ka – nekā romantiska, kaut, no otras, "aptraipīties" vēstures gaitā šķiet var gadīties katram nelaimīgam tēlam – atcerēsimies kaut vai Ziemassvētku vecīti, kurš savu "klasisko" izskatu ieguvis, vien pateicoties krāsaina burbuļūdens reklāmai…
Viens gan laika gaitā nav mainījies – augšāmcelšanās ideja, kas, visticamāk, tik noturīga, jo pati daba ar visu savu lielo čalošanu, čivināšana, plaukšanu, pārējo -šanu saka priekšā, ka laiks mosties un priecāties. Priecāties galu galā par to, ka vēl viena ziema pārdzīvota. Mūsu senčiem drīzāk šis bija īstais – pēc būtības "Jaunais gads", nevis tas, kas atzīmējams ziemas spelgonī, kad vēl ziemas (janvāris), bada (februāris) un sērsnu (marts) mēneši priekšā…Un tikai loģiski, ka arī kristīgā Baznīca pielāgojusi savus lielākos svētkus tautas tradīcijām, atzīmējot un svinot Jēzu Kristus Augšāmcelšanos, kas savukārt reiz miris cilvēces grēcīguma dēļ. Nu, skeptiski raugoties, diez vai grēka pasaulē kopumā kļuvis mazāk? Tomēr tai pat laikā ticu, ka nekad nav par daudz un vēlu tiekties "augšāmcelties". Ticu, ka sirds dziļumos visi zinām, kas ir labi un kas – ne, kas vairo labo, kas – ne…Varbūt reizēm, ejot vieglāko pretestības ceļu, gan ne vienmēr tā arī rīkojamies. Bet, kā zinām, lai dzīve mūs nestu uz augšu, ar vienkāršu sēdēšanu šūpolēs vis nepietiek, jo cerības, ka kāds no mugurpuses pagrūdīs, vairāk prāta un dvēseles spēka iedos, ne vienmēr attaisnojas – visbiežāk pašam vien sevī gara gaisma jāmeklē un kājiņas aktīvāk jākustina! To arī visiem novēlu – Lieldienu prieku un apziņu, ka augšāmcelšanās brīnums pa spēkam katram no mums!
