Kad kolēģiem vaicāju, par ko rakstīt, viņi saka: ”Raksti par barikādēm!” Bet ko nu es daudz par barikādēm? Visas atmiņas tādos sēpijas vai melnbaltos toņos, kas – nu ļoti varētu gadīties – liecina par realitātes saplūšanu ar kaut kur noskatītiem dokumentāliem kadriem vai redzētām tā laika fotogrāfijām. Ne velti vidusskolas vēstures eksāmenā jautājumi par 1991. gada notikumiem izrādījās visīstākais klupšanas akmens – it kā viss piedzīvots, bet ko gan tāds, knapi no zemes atlēcis cilvēks tajā brīdī maz jēdza, kas un – galvenais – kāpēc notika!?
Tad nu vien atliek baroties no oficiālajiem datiem un aculiecinieku atmiņām. Bet te nu saskaramies ar nākamo problēmu. Kā stāsta vēsturnieki, viņu darbā neesot nekā subjektīvāka un attiecīgi problemātiskāka par cilvēku atmiņām. Par vienu un to pašu laika periodu, notikumu iespējams uzklausīt pavisam atšķirīgus stāstus, jo īpaši, ja cilvēkam lūdz rekonstruēt kādas senākas sajūtas, noskaņojumu. Līdzīgi ar barikādēm.
Nu ir bijuši sašutuma pilni zvani, jo īpaši pērn janvārī, kad paklīda runas – varētu barikāžu dalībniekiem šo to pie pensijas arī piemest. Kā tā varot būt?! Lūk, viņi arī bijuši gatavi atdod dzīvību par Latviju uz barikādēm, bet tā tur (seko konkrēts vārds un uzvārds) neesot rūpīgi 1991. gadā visus pierakstījusi, un nu ne tikai barikāžu nozīmīte gar degunu iet, bet vēl arī pensijas pielikums! Rosinājums beigās pieklusa, bet satraukums bija un ir pilnīgi loģisks, pat ja man mazliet dīvaina šķiet tā “iegrāmatošana“ pati par sevi. Vai “būšanas sarakstos” ko maina? Un, jā, vēl jau par to “dzīvības atdošanu”…Ir barikāžu dalībnieki, kuri atmiņā ir maliet kritiskāki – viņi ļoti labi atceras arī to, ka daudziem jo daudziem to dienu brašajiem aizstāvjiem “patriotiskās jūtas” pie ugunskuriem palīdzējusi atmodināt krietna deva grādīgā! Nobijušies, protams, kad sākusies šaušana un ziņots par bojā gājušajiem, tomēr visādi citādi – viena liela veču kopā būšana, kas ļauj izrauties no ierastās ikdienas.
Kas zina, kā būtu, ja būtu… Bet lai vai kā – toreiz tika izlemts, kurā virzienā tad Latvijas lielākā daļa iedzīvotāju vēlas doties. Palikt pa visām vīlēm jūkošā savienībā vai tomēr uzdrīkstēties būt brīvai? Un, Dievs dod, lai arī šodien mums Latvijā dzīvojošajiem būtu tik skaidrs un vienots turpmākā ceļa redzējums!
