Piekritīsiet, ka par to nepielūdzamo stundu, par savu likteni – nākotnes izredžu veidolā, domājam ne katru dienu, jo tas ir pārāk nomācoši. Un, ja šādas domas uznāk, mēģinām sevi mierināt, ka krīzes brīdī, piemēram, slimībā, nebūsim vieni, ka palīdzēs gana čadīgie ģimenes locekļi, ģimenes ārsts, slimnīca, ātrā palīdzība un gala beigās – sociālais dienests. Taču diemžēl daži gadījumi visu šo iemidzinoši mierīgo sistēmu apgāž.
Aizpērnajā ziemā kopā ar cilvēku, kas veikala priekšā smagi krita, -15°C salā ātro palīdzību gaidījām gandrīz stundu. Gaišā laikā no šīs vietas, ja vērīgi raudzītos, slimnīcas baltsārtos korpusus varētu saskatīt, taču tai brīdī tas neko nemainīja, pat ja skaļi sauktu pēc palīdzības. Tā kā cilvēku nebija iespējams transportēt ar parastu vieglo, gaidītāji viņa sāpes izdzīvoja kā savējās. Un vienlaikus bezpalīdzībā pārdzīvojām, ka nekādi – lai cik arī nebūtu samaksājuši nodokļos, lai kāda arī nebūtu mūsu labā griba, lai cik informēti un zinoši par veselības aprūpes sistēmu nebūtu, nevaram palīdzēt. Un, lai kā arī nestrīdētos ar ātrajiem, ka visgalvenie veselības aprūpes noteikumi nr. 1046 nosaka novada pilsētas ātrajiem būt klāt 15 minūtēs, bet pārējās vietās – 25, izrādījās, ka šie noteikumi attiecas tikai uz 75% izsaukumu. Tā kā abas mašīnas bija tālajos izsaukumos, nejauši sanāca, ka šis gadījums bija iekļuvis tais 25%, uz kuriem noteikumi neattiecas… Un tad nu jādomā – ko līdz noteikumi, ko līdz iestāde ar modernām iekārtām, ar mediķiem visu diennakti, ja nevar palīdzēt neatliekamam pacientam? Protams, nomirt var arī slimnīcā, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par sistēmu, kurā noteikumi ir pirmais un cilvēks – labākajā gadījumā – kaut kur pa vidu… Nupat kā uz ielas – gandrīz pie slimnīcas – nomira cilvēks. Gāja pēc palīdzības tuviniekam, un uztraukumā sirds neizturēja. Atbrauca policija, apstājās garāmgājēji, tikai nebija ātrās palīdzības. Un arī šī nāve liek sistēmu apšaubīt un vaicāt – varēja vai nevarēja palīdzēt?! Un skarbi secināt – mūsu vienkārši ir par daudz, lai sistēma spētu visiem palīdzēt – ģimenes ārsti ar pacientiem pārkrauti, slimnīcas apkalpo vairāk, nekā tām maksā, rindas visur garas…
Tad jāvaicā – cik tad mums jābūt, lai cerības būtu?…
Problēmu redzu nevis sistēmā, bet resursos. Galu galā to, cik ātri var nokļūt līdz konkrētajai vietai galvenokārt nosaka fizikas likumi, nevis noteikumi nr 1046. Arī tēlajos izsaukumos mediķi glābj dzīvības.
Zem tiem noteikumiem 1046 slēpjas arī resursi……… Viss ir pakārtots un sakārtots līdzekļu nepietiekamībai. Tagad “piemetīs” aizsardzībai, veselība… tas tā, starp citu.
Dabiskā atlase.