Ko jums izsaka vai ar ko asociējas vārdi ”sadzīves atkritumi”? Domāju, ka tādu, kā pirms daudziem gadiem, kas savīkšīs šķību grimasi un novērsīsies, vairs nebūs daudz. Tas taču ir vesels bizness! Vispirms jau iepakojuma ražotājiem: polietilēna un visādas citādas plēves, plastmasas trauciņi visdažādākajos lielumos, katrs maizes kukulītis ietīts plēvē… Ar savu burciņu vai pudeli pēc piena pie zemniekiem dodas vien tikai retais. Bet iedomājieties, kas notiktu ar iepakojuma ražotāju industriju, ja pēkšņi mēs sāktu izmantot atkārtotas lietošanas traukus!? Ir taču tik ērti nopirkt plastmasas šķīvīšus, kurus ražo aizvien skaistākus un interesantākus, izmantot un nemazgātus ieviest miskastē, bet nākamajā reizē pirkt atkal jaunus, un tādējādi sekmēt kādu biznesu, bet tajā pat laika palielināt atkritumu tonnas un kubikmetrus.
Tas pats sakāms arī par atkritumu apsaimniekotājiem – tā atkal ir biznesa nozare, par kuru konkurenti sīvi cīnās.
Un tam visam pa vidu esam mēs, kas izmantojam šos piedāvājumus: pērkam ērti lietojamos jogurtus, krējumus, sulas un nekurnēdami maksājam par iepakojumu un arī par atkritumu izvešanu, jo par ērto dzīvošanu taču ir jāmaksā. Tie ir tikai nedaudzi, kas saka, ka viņiem atkritumu nav, un kas pamanās savus atkritumu maisus ielādēt kāda cita saimnieka konteineros, nolikt autobusu pieturās vai pie šķirojamo atkritumu konteineriem, vai arī vienkārši aizvest uz Gailīšu vai kādu citu piepilsētas mežu un tur atstāt. Tomēr redzam, ka atkritumu maisu pavisam tam nepiemērotās vietās kļūst aizvien vairāk un vairāk. Un tā agrāk skaistā tukumnieku atpūtas vieta Gailīšu mežs ar Sivēnezeru, kur bija tik tīrs un mīksts ūdens, laba peldēšanās vieta, jau ir pārvērties par sava veida atkritumu izgāztuvi. Zvejnieksvētkos redzu, iet māmiņa ar apmēram piecus gadus vecu puiku. Viņš, zemē guļam ieraudzījis košas krāsas plastmasas gabalu no kādas glāzītes un grib to pacelt. Māmiņa skubina ātrāk mest šo plastmasas gabalu zemē… Bet turpat līdzās taču ir atkritumu urna…
Lielā pavasara talka un Cūkmeņa aktivitātes, protams, ir uzteicamas, bet vai ar to nebūs par maz, lai nepienāktu laiks, kad paši no saviem saražotajiem atkritumiem vairs nevarēsim izkārpīties? Un tik samaitātā vidē arī biznesam vairs nebūs vietas. Tādēļ par to jādomā savlaicīgi un – visiem kopā.
Un ko ar to vēlējies pateikt?
Jāsāk visu iepakojumu atstāt veikalos.
Man arī šis raksts škiet tāda tukša runa… Problēma jau, nenoliedzami, pastāv, tikai nesaprotu, ko īsti autore vēlas ar savu rakstu pateikt. Tukši vārdi.
Atbraucu uz Latviju atvaļinājumā. Tiešām ļoti nepatīkami-jūra netīra, mežs piecūkots, cilvēki nīgri. Varbūt jums atjaunot simtlatniekus-vismaz cilvēkiem bija darbs un apkārtne tīrāka. Pie mums Vācijā katrs kvadrātmetrs ir sakopts, ļoti kontrastē ar atkritumos ieaugušo Latviju.
Nevienam jau tas nepatīk, bet, manuprāt, jādomā,lai pēc iespējas visa veida iepakojumus’padarītu par vairākkārt izmantojamiem, tad arī drazu būs mazāk. Kāpec Igaunijā par plastmasas pudelēm maksā naudu, bet mums ne?Daudzi jau tagad atsakās no plastmasas iepirkuma maisiņiem un uz veikalu dodas ar auduma maisiņiem.Katram šajā jomā ir ko padomāt un ir kur izpausties. Vienīgi tas sagada zināmas neērtības.Par to arī šis stāsts…