Kopš vakardienas mājaslapā www.skola2030.lv ir iespēja iepazīties ar dokumentu «Izglītība mūsdienīgai lietpratībai: mācību satura un pieejas apraksts», kur izklāstīts jaunais mācību saturs un uzburta nākamā ideālā absolventa, kas skolots pēc jaunākajām vadlīnijām, vīzija. Šī projekta sabiedriskā apspriešana notiks līdz 1. februārim, un savus priekšlikumus var iesniegt ne tikai izglītības jomas profesionāļi, bet arī ikviens, kam rūp izglītības kvalitāte mūsu valstī (ierosinājumi iesniedzami minētajā mājaslapā).
Šķiet, jau vismaz gadus divdesmit izglītības programmu galvenais mērķis ir sagatavot skolēnus labklājīgai un harmoniskai dzīvei, nodrošinot tos ar patstāvīgajā dzīvē nepieciešamajām prasmēm un zināšanām. Iepriekš bieži dzirdēts arī par to, ka nevajag skolēnam sniegt gatavas zināšanas, ka vajag mācīt un mācīties pētot un darbojoties. Acīmredzot skolu praksē tas nav iesakņojies un iepriekš īstenotās izglītības programmas ir nolietojušās tik tālu, ka tās nav iespējams uzlabot, – ir jāveic kārtējā reforma, jāmācās lietot jauni termini (ar vārdu „kompetences” jau mīļi sarasts, tagad jāpieradinās pie „pašvadības”, ko gūgle neuztvēra nopietni, saskatot tur drukas kļūdu un piedāvājot vārdu „pašvaldība”).
Kaut arī es dzīvē visu mēru aptuveni un visbiežāk kaut kas izrādās par maz vai par daudz (īsāk sakot, esmu visai neprecīza), tomēr pat es no savas padomju skolas matemātikas atceros darbības, ar kurām izlīdzēties nepieciešamības gadījumā. Par manu matemātikas skolotāju un viņas metodēm daži vīpsnāja, bet es esmu pateicīga par dotajām zināšanām un pelēko šūniņu kustināšanu. Toreiz par kompetencēm neviens nerunāja, mums bija jāmācās lērums faktu. Tagad mācību saturs arvien tiek atvieglināts, mācīšanās no galvas jeb „kalšana” netiek īpaši celta saulītē. Bet reizēm liekas, ka mācību process atgādina traktora muļļāšanos salijušā kartupeļu laukā – darbība ir, bet jēgas nekādas: tas, kas pirmdien skolēniem bijis skaidrs, piektdien jau ir galīgi izrakstīts no atmiņas. Šķiet, ka tehnoloģijas ir traumējušas ilglaicīgo atmiņu. Kāpēc kaut kas jāatceras, ja visu var uzzināt, noglaudot telefonu? Itāļu vēsturnieks, rakstnieks, filozofs Umberto Eko vēstulē savam mazdēlam ir teicis: ”Atmiņu var salīdzināt ar kāju muskuļiem. Ja tu pārstāsi to vingrināt, tā kļūs vārga, un tu (runāsim bez aplinkiem) pārvērtīsies par idiotu.” Atceros spilgtu kadru no kādas filmas, kurā galvenais varonis bija zaudējis atmiņu un visu redzēto pierakstīja, lai atcerētos. Filmas varonis noskatījās, kā bārmene iespļauj viņa alus krūzē, bet pēc mirkļa izdzēra alu bez aizspriedumiem, jo neko neatcerējās. Vai mēs jau esam gatavi dzert no piespļautas krūzes?
Autore uzdod jautājumu: “Vai mēs jau esam gatavi dzert no piespļautas krūzes”.
Cilvēki mīļie, kuros laikos tad saimnieki saviem kalpiem ir jautājuši ko viņi grib! Ja mūsu saimnieki gribēs, tad dzersim ne tikai piespļautu dziru, bet arī atšķaidītu ar kungu ķermeņu izdalījumiem no atverēm, kuras atdodas zemāk par jostasvietu.
Kaut kāds galēji beigts subjekts rakstījis. Ne visi ir tik viegli ietekmējami un nolemti kalpošanai jau pie radīšanas. Vai arī kremlins, kurš mēģina sev par labu vērst lasītāju domas.
Jā kāds tiek nosaukts par “kremlinu”, tad tas ir nevis nievājošs personas apzīmējums, bet gan augstākā goda izpausme ikvienam, kurš vēl nav izkūkojis prātu.
Pilnīgi piekrītu Vinetai.Līdzīgās domās ir daudzi skolotāji, tikai neuzdrīkstas paust savu viedokli. Mums tā izglītība pirms divdesmit gadiem nemaz nebija tik slikta. Bet nepārtraukti tā tiek degradēta. Mācību process aizvien tiek atvieglots.Pāris gadus cilvēks nomācās koledžā un jau plātas ar augstāko izglītību. Faktiski šis spēlītes ir vajadzīgas ierēdņiem, lai pierādītu, ka viņi strādā. Rezultāts te nevienu neinteresē. Zināšanas nosauc par kompetencēm vai vēl kā citādi un darbiņš padarīts….