Arī nekopta ietve var kļūt par diskusiju objektu

Kad pagājušajā piektdienā feisbukā ielikām ziņu par netīrīto ietvi pie bērnudārza «Pasaciņa», pie šīm pāris rindiņām saskrēja vesela jūra komentāru. Gan par to, ka netīrītas arī ietves Smilšu ielā un citās vietās, tāpēc mammām ar bērniem bijis grūti tikt arī uz citiem bērnudārziem, gan par to, ka padomju laikā visiem nācies brist, gan ejot uz skolu, gan bērnudārzu, un neviens no tā neesot nomiris. To – nomira vai nē, droši vien neuzzināsim, lai gan, piemēram, sniega tīrīšana, kā ārsti saka, radot ļoti lielu slodzi organismam, tāpēc ar to esot jāuzmanās. Šoreiz nolikšu malā diskusijas arī par to, cik stipras bija māmiņas padomju laikā, ka cauri visiem sniegiem varēja ratus izstumt, un kāpēc to pašu nevar māmiņas šajos laikos – kāpēc tikai ”vaid un sūdzas vienā gabalā”… Šādās situācijās labāk katram palikt pie savām domām, jo pagātni vairs mainīt nevar un apmainīties ar to vietām arī, paldies dievam, ne. Turklāt arī tagad ir mammas, kam nav pie mājas iztīrītu taciņu un kam kopā ar bērniem kāds ceļa gabals jābrien pa kupenām. Tā ka – katram sava situācija un pieredze. Protams, arī pagājušajā piektdienā, izbrienoties pa sniegu, bērni ātri vien nonāca bērnudārzā, kur noteikti bija vieta, lai izžāvētu zābakus. Un stāsts jau patiesībā nav par to. Drīzāk, par kārtību pilsētā, kam kopumā – ziemas un vasaras darbiem – nepilniem četriem gadiem atvēlēti teju 3 miljoni eiro jeb vismaz 800 000 eiro gadā. Tā nav maza summa, kas no nodokļu maksātāju naudas tiek maksāta par pilsētas uzturēšanu, jo īpaši, ja ņem vērā, kaut vai par tām pašām ietvēm runājot, ka lielākā daļa no tām tomēr ir jānotīra īpašniekiem. Taču, lai cik arī naudas šiem darbiem neatlicinātu, kā pilsētu “apmeklē” sniegs, tā ir problēmas vienmēr. Ne velti sinoptiķi joko – būs sniegs – tātad katastrofa. Lai gan gribas domāt, pēc teju divām bezsniega ziemām visiem, kam naudu maksā par sniega tīrīšanu, bija iespēja līdz sekundes simtdaļai izmēģināt, kā rīkoties, ja būs tikai drusciņa sniega, ja būs daudz sniega un – ja ļoti daudz, kā tagad atkal tiek solīts. Savukārt pašvaldība varēja salikt visus tīrāmos laukumus tik perfektā kārtībā, ka tagad nebūtu jādomā – a kur tad tā «Pasaciņas» ietve palika?! Un kāpēc sarakstos nav iekļauta jaunā Kurzemes ielas ietve? Un kāpēc traktors aizmirsa ceļu uz Smilšu ielas bērnudārziem? Un galu galā – kāpēc viena īpašnieka durvju priekšu notīra pašvaldība par nodokļu maksātāju naudu, bet otram jāņem rokās lāpsta un jāšķūrē arī puse ielas? Negribētos domāt, ka tāds mērens haosiņš ir kādam izdevīgs, bet, ielūkojoties plānos un shēmās, jāsecina, ka visa šī saimniecība ir tik ļoti sadrumstalota, ka neviens tiešām nevar tikt gudrs, kam un kas ir jādara. Un tas dara uzmanīgu – varbūt kādam arī ir ļoti labi, ja visiem šiem darbiem tikpat kā nav iespēju izsekot?…

Protams, varam sevi mierināt, ka sniegs reiz nokusīs, un tad šo problēmu nebūs, bet… Šis stāsts atkārtojas gadu no gada, it kā katrs sniegs būtu jaunatklāts brīnums, un kā nespējam, tā nespējam profesionāli ar to tikt galā. Jā, un starp citu, arī zāles pļaušanu vasarā taču ir līdzīgi! Vairākas vēl nesen skaistās pļavas ”rūpīgas trakstorkopšanas” rezultātā, kad augstu zāli nopļauj un atstāj skupsnās sapūšanai, nu ātri vien ir pārvērtušās teju par īstām ušņu un suņu burkšķu audzētavām…