Ar uzticēšanās deficītu

Visi zina, ka neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez savstarpējās uzticēšanās, bez ticības sistēmai. Bez uzticēšanās nav iedomājamas garīgās vērtības un arī ekonomika. Psihoterapeiti atzīst, ja bērns savas dzīves pirmajā gadā nav saņēmis nepieciešamo drošības sajūtu, ir risks, ka viņš izaugs ar uzticības deficītu – nespēs nevienam uzticēties un arī viņam ne vienmēr varēs uzticēties…

Visi zina, ka neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez savstarpējās uzticēšanās, bez ticības sistēmai. Bez uzticēšanās nav iedomājamas garīgās vērtības un arī ekonomika. Psihoterapeiti atzīst, ja bērns savas dzīves pirmajā gadā nav saņēmis nepieciešamo drošības sajūtu, ir risks, ka viņš izaugs ar uzticības deficītu – nespēs nevienam uzticēties un arī viņam ne vienmēr varēs uzticēties…

Patinot notikumu filmas rullīti atpakaļ, atceramies, kāda vēl nesen bija eiforija tik veiksmīgajā īpašumu tirgū. Tobrīd neviens neko nepirka par radītās vērtībās nopelnīto naudu, bet gan aizņēmās to bankās. Un, jo vairāk pirka, jo neadekvātāk auga cenas, jo vairāk aizņēmās, jo atkal auga cenas. Turklāt par šiem darījumiem nodokļus ilgu laiku nemaksāja un tā ilga līdz brīdim līdz burbulis pārplīsa. Līdzīgas situācijas bija arī citās jomās. Piemēram, bankas aicināja pirkt māju, velosipēdu, doties ceļojumā, un Dievs tik zina, ko vēl, atlika vien piezvanīt un nauda bira kā lapas no kokiem…. Savukārt mazākos apmēros iepirkties pierunāja dažādu preču izplatītāji, un ļaudis noticēja, ka bez šīs superdārgās lietas vairs nevarēs dzīvot.
Bet tagad, kad bankas kredītus atprasa bez žēlastības, cilvēks ar savu nelaimi paliek viens. Var jau tagad pārgudri teikt, ka šie cilvēki bija lētticīgi, ka paši vien vainīgi, bet krīzi ģimenē jau tas neatrisina. Jāatzīst, ne reizi vien bijuši gadījumi, kad, izrādījies, kāda amatpersona kaut ko nav izdarījusi, pateikusi, noslēpusi dokumentus un faktus. Tad allaž domājām, ka tie ir atsevišķi negodīgi cilvēki… Bet tagad? Tagad jādomā par savu ticību valdībai un tas ir smags pārbaudījums. Jā, tiešam daudz tika solīts – ka godīgi nomaksātais sociālais nodoklis garantēs iztikšanu vecumdienās, ka saņemsim cilvēka cienīgas algas… Bet tagad valdība ķeras klāt pensijām, kuras daudziem ir tikai izdzīvošanas variants. Ko darīt? Ir grūti ieteikt risinājumu brīdī, kad valstī vairs nav naudas un kad ir skaidrs, ka josta būs jāsavelk visiem. Un skaidrs, ka nāksies, ja ne uzticēties, tad paļauties. Gan pašiem savā starpā, gan raugoties valdības virzienā. Grūti? Baisi? Neiespējami? Jā, bet burbulis ir plīsis. Tagad jāvāc kopā druskas…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *