Pēc labiem svētkiem kā laba vīna malkošanas vajadzētu būt arī pēcgaršai – sajūtām un pārdomām par to, kas patika, izdevās vai neizdevās. Rožu kāzas Tukumā nosvinētas vienā reibīgā pasākumu buķetē – tas skaidrs pat tādam, kā man, kurš ar aizpūstu ausi svētkos nepiedalījās. Un tomēr tai stundā, ko sabiju Brīvības laukumā sestdienas vakarā un svētdien pie rožaudzētājiem Sēmes pagastā, sava svētku pēcgarša pamazām sāk slāņoties…
Manā svētku atmiņā paliks aktieru aizrautība pie Pils torņa; kāds vecāks vīrs, kurš prātoja, kā ielīst rožu dižvainagam vidū un pamācīja, ka – urrā! – gan nav labi saukt, jo šo saucienu krievi aizguvuši no mongoļu kaujas sauciena "Ur-jā!", kas nozīmējot – "sit līdz nāvei". Prātā paliks brīvas stāvvietas auto nolikšanas vietās un spalvu kamols savilktiem nagiem – vārnas līķis ceriņkrūma ēnā (Kā gan tik veikls putns galu ņēmis?!); vairāk ēnām līdzīgi vīri, kas aizlīgo sev vien zināmās durvīs un Brīvības laukumā svētku līksmes gaidās saspringušie, ik mirkli dejas ritmos šūpoties gatavie klausītāju stāvi.
Eh, prātā nāk arī svētku rīkotāju koncentrētās un reizē sagurušās sejas izteiksmes un daži laimīgi sareibušie domei tuvinātie, kas gluži otrādi – bija atslābuši no pienākumiem… Zinu arī citus pasākumus, kur tautieši šajās dienās gluži kā no ķēdes norāvās – kazi, tas dullinošās svelmes pēc, tomēr ārpus šīm kaislībām tu sāc novērtēt arī nekā nedarīšanas priekšrocības…
Tāpēc paldies visiem, kas bija gatavi, varēja, spēja un izturēja – svētkus rīkoja un citus priecināja. Arī tas taču ir svarīgi – kopā sanākt, sevi parādīt, uz citiem paskatīties, un… ja vēl visapkārt rožu reibinošā smarža!…
