Strauji tuvojas skolas laiks, un, domājot par to, pārņem, kā šķiet, daudziem pusaudžu vecākiem tika saprotamās bažas un arī gluži vai pārpasaulīgas skumjas. Tās tā vien riņķo, iešņācot pa kādai aizskarošai domai te vienā, te otrā ausī: ”Nav, nav mūsu bērniem vienādu starta iespēju izglītībā, ne, salīdzinot ar vairumu attīstīto valstu, ne katram atsevišķi…”
Kāpēc? Nu, kaut vai tāpēc, ka mūsējie kā kādā atpalikušā naturālo saimniecību zemē, kur katrs cilvēks tiek vērtēts galvenokārt pēc tā noderības lauku darbos (kas kā minimums ilgst no sala līdz salam), no izglītošanas tiek atrauti vismaz četrus mēnešus gadā! Un ja vēl pieskaitām maija bumbulēšanos un septembra iešūpošanos, stundu logus un iespējamos vīrusu uzbrukumus (skolotāju-aizvietotāju mums nav), ir gluži vai neticami, ka tomēr tik daudzi jaunieši tiek arī pie augstskolu diplomiem… Lai gan, vai tad tas kāds rādītājs, ja labi zinām, ka gan augstskolas, gan vidusskolas un pat vairums pamatskolu strādā totāli spiedīgos konkurences apstākļos?! Ja notiek cīņa par katra skolēna dzīvsvaru (protams, naudas, ne gara gaismas dēļ), jo par reālu vēlmi un arī spēju sniegt saviem audzēkņiem pašu labāko iespējamo izglītību laikam jau itin visos Latvijas izglītības līmeņos šobrīd runāt ir lieki.
Jā, ir prestižas un mazāk prestižas skolas, kas reizēm ir vairāk formas (telpu, ieguldījumu un izrādīšanās), ne satura jautājums. Taču pamatproblēmas visur tās pašas – vidējais skolēns kļūst aizvien neizglītotāks, viņa sekmes eksaktajos priekšmetos – aizvien vājākas. Iespējams, tāpat tas ir arī citos priekšmetos, bet diezin vai to ļaus noskaidrot šobrīd tik izplatītā testu metode – krustiņu un ķeksīšu vilkšanā tomēr pārāk liela nozīme ir viņa augstībai veiksmei… Jā, ir dažiem skolēniem augsti un ļoti augsti rezultāti dažāda līmeņa mācību skatēs un olimpiādes. Bet, atkal, manuprāt, tas ir atsevišķu indivīdu – spējīgu skolēnu, viņu vecāku un ļoti aizrautīgu, entuziasma pilnu skolotāju, ne sistēmas panākums… Teiksiet, bet re, kā mūsu jaunie angliski izrunājās, kā visu telefonā saprot!? Valodu apmācības speciālisti gan saka ko citu – pat angļu valodas zināšanas, pat vienkāršā pamatskolas, vidusskolas līmenī tomēr kļūst vājākas un kaut kādu vidēji eiropeisko līmeni sasniedz vienīgi tie, kas valodu apgūst papildu stundās… Par papildu samaksu, protams. Un ja arī angļu vai vācu valodu kādam izdevies pieklājīgā līmenī apgūt, krievu valoda daudziem jaunajiem uz tā paša plaukta, kur ķīniešu vai arābu valoda stāv…
Kur gaišais stars meklējams? Turpat, kur vienmēr – pašos un izglītību veicinošās ģimenēs. Tādās, kas ceļo (kaut tikai virtuāli), kas lasa (kaut «Ilustrēto Zinātni»), kas vismaz reizi nedēļā satiekas, sarunājas un, jo svarīgāk, kas, cilvēkus sastopot, vispirms viņa zināšanas, darbus, ne telefonu, botas vai vecāku auto vērtē…
Tā turpinoties, “izglītība” degradēsies līdz tādam līmenim, ka ikvienam, kurš pratīs aiztaisīt savu bikšu priekšu, tiks bez jebkādām ceremonijām piešķirts zinātņu doktora grāds. Savukārt tiem, kuri šīs augstu intelektu prasošās prasmes nu nekādi nespēs apgūt, būs jāiztiek ar bakalaura vai maģistra grādiem. Un tas vēl ir pats optimistiskākais mūsu nākotnes scenārijs.
Vai kaut ko labu par mūsu valsti kāds spēj uzrakstīt? Vai šādi tiek mācīts patriotisms?
Kāds sakars ar valsti!? Nav ko tikai visu uz skolām kraut, vecīši! Tāpēc, ka jūs slinkojat un neko nelasāt, neko ar bērniem kopā nedarāt, tāpēc viņi aizvien trulāki paliek! Tieši paši sevis, sava slinkuma dēļ bērnus esat pie datoriem un teļļukiem piesēdinājuši! Nu tad arī ir rezultāts!
Vai zināt, cik stundas cilvēki tagad pavada darbā, lai daudz maz izdzīvotu? Cik pats,Kāds sakars’. ir sev ko nopelnījis? Cik atliek laika bērnu audzināšanai, cik laika, lai kaut kur aizbrauktu. Turkāt tam visam arī ir vajadzīga nauda.
Ir vecāki, kas daudz strādā un spēj kvalitatīvi pavadīt laiku ar bērniem. Ir vecāki, kas daudz strādā un labāk nopērk krutu telefonu un datoru, lai berns viņiem netraucētu. Ir vecāki, kuri runa ar skolotājiem un interesējas kā labāk palīdzēt bērnam, bet ir vecāki, kas visu noveļ uz skolotājiem, Ir skolotāji, kas strādā ar sirdi un dvēseli, bet ir skolotāji, kuri pelna naudu, dod iespēju skolēnam iegūt zināšanas. Ir skolēni, kuri grib mācīties un ir skolēni, kuri negrib mācīties. Ir bērni, kuri ar labām sekmēm cenšas dzīve ko sasniegt, bet ir bērni, kuri ar nesekmību un neattaisnotām atzīmēm pievērš sev uzmanību. “‘Mammu, tēti es vienkārši gribu, lai jūs paskatieties uz mani un kaut 15 min. bez datora, bez TV , bez telefona parunajiet ar mani.- nevis atpērcieties…. “
Piekrītu par 200%!Un man liekas, ka par to ir ari sleja.
Skolēnu sekmes kļūst vājākas. Tam tiek meklēti dažādi risinājumi. Taču reti kad kāds ieminas par patieso iemeslu šai negatīvajai tendencei. Tā ir visatļautība, bardaks mācību stundās, klaja necieņas izrādīšana skolotājiem dienu dienā, no gada uz gadu. Kamēr šis bērnu tiesību pārspīlējums turpināsies, mēs varam filosofēt un pielietot dažādas mācību metodes, nekas labāks nebūs.
Šobrīd gan vairāk neko nedzird kā tikai skolotāju algas, bet vai kāds ir paskatījies kāda ir skolotāju attieksme pret skolēnu, ja var pavilkt labi, bet ja bērnam tā neveicās un nav tās izteiktās matemātiskās, fizikas, ķīmijas spējas, tad čus vien ir. Neesmu saskārusies ar skolotāju kurš vēlētos palīdzēt, tāpēc nav ko brīnīties ka daudz nesekmīgo un eksāmenus kārto stipri viduvēji.
Protams-bērns sēž, spaida telefonu un sūta skolotāji uz poda un pedagogs ir vainīgs, ja kāds slaists nesaprot matemātiku vai fiziku.
“Veicās un neveicās” ir tikai loterijās. Kas attiecas uz sekmēm mācībās-tā jau ir apzināta izvēle un uzskati.
Kamēr “nauda sekos skolēnam”, tikmēr būs tāds bardaks un skolēns gluži kā klients restorānā sēdēs ar savām tiesībām un bez pienākumiem.
ja esat pedagogs, tad dažas elementāras lietas tomēr ir jāapzinās – pirmā un galvenā no tām, par to, kas notiek klasē, tomēr ir atbildīgs pieaugušais – skolotājs. Ja netiek galā, tad jāmeklē starpnieks, piemēram, psihologs un sociālais pedagogs (tikai, dievs pasarg no tāda arštanta – policista, kāds tas bija upīšos!), ir jāmeklē kompromiss, nevis vainīgie. Un, ja pedagogs tiešām ir īsts pedagogs, viņu interesēs, lai skolēni mācītos, un viņš meklēs iemeslu, kāpēc skolēns ir neuzmanīgs un agresīvs (datorspēlīšu ietekme?! vardarbība ģimenē?),skaļš un ākstīgs (uzmanības deficīts?)utt. Galu galā šādas lietas ir elementāras pedagoģiskās izglītības jautājums.
Visu cieņu, bet pedagogs neesmu. Jā, piekrītu-skolotajiem ir jābūt kompetentiem, zinošiem, izglītotiem un profesionāļiem savā jomā, bet, piedodiet-datorspēles, vardarbība-nu risiniet tās problēmas mājās. Tāpat arī bērna motivācijas problēmas nu vismaz iespēju robežās risiniet tās ģimenē un audziniet savus bērnus. Tas pats, protams, attiecas uz elementāru cieņu pret skolotājiem, kuras ikdienā reāli trūkst.
Zinu daudzus, nu, labi, vairākus tā sauktos skolotājus, kurus cienīt būtu necienīgi…
Man Jūsu ir ļoti žēl….
Diemžēl, bet ir skolas kurās strauji krītas mācību kvalitāte un labie bērni iet uz pilsētas skolām, paliek vien tie, kuri tiešām spaida telefonu un ngrib mācīties.Skolotāji ar 7-8 bērniem klasē pārstrādājušies un vaimanā par sliktajiem bērniem, vecākiem.
Pirmkārt skolotājam ir jāpatīk savs darbs,nevis jānovada stunda kaut kā.Atcerieties,paši bijāt skolnieki,un kurās mācībās veicās vislabāk!Viennozīmīgi tajās,kur skolotājs mācēja aizraut un ieinteresēt stundā.Nu nevajag novelt visu uz skolniekiem un vecākiem un sistēmu!
Un tomēr pamatus bērnam ieliek vecāki..
Ja bērnam nav mācīts cienīt otru, atad ko jūs gribat, lai skolotājs labo vecāku kļūdas?
Skolotājam jāsniedz zināšanas- nevis jācīnās ar disciplīnu
Ir redēts, kad klāsē 1. solos sēž skolnieki, kas grib dzirdēt un dzird, bet pēdejos solos- dara ko grib……
un ja es būtu skolotājs es mācītu tiem, kas grib un pārējie – lai iet kur iedami (tas, protams, par vecāko klašu skolniekiem)
Skolotāja pienākumos ietilpst gan izglītošana, gan skolēna spēju attīstīšana, gan audzināšana…
Bet, protams, to visu un inteliģences lielāko devu bērnam iedod ģimene… Ja iedod…
un ko darīt tiem bērniem, kuri dzimuši ne tik labā ģimenē?Vai tas ir zīmogs uz visu mūžu un ar to jāsamierinās?
Nu bet protams, ka skolotajam, papildus savām ģimenes rūpēm, problemām un pienākumiem, gluži kā mātei Terēzei jāuzņemas visu problemātisko bērnu audzināšana, lološana, mīlēšana un izglītošana. Kā gan citādi, mīļie!?? 😀
Protams, ka tā. Un bez jebkādas ironijas!Skolotājam jāstrādā ar visiem bērniem, izglītības standarts ir centrēts uz vidējo viduvējību, un tā nav nekāda raķešzinātne. Kā strādāt ar problēmbērniem, kā sakāt, arī skolotājiem iemāca. Tas ir viņu profesionalitātes rādītājs! Ja, protams, viņi nav savu izglītību sagrābstījuši pa mūsu trulajām naudas kāstuvēm, tādām kā RPIVa un tamlīdzīgi. Un nav ko ņaudēt, ka skolotājiem, lūk, savs darbs jāstrādā, kaut arī viņam arī ir ģimene! Kurš tad no mums var nestrādāt vai strādāt pa roku galam, ņaudēt, ka visu laiku pietrūkst naudas un ka vēl taču pašiem ģimene!?… Nē, var jau tā darīt un daudzi tā arī dara, bet mēs taču tos neuzskatām par labiem darbiniekiem, speciālistiem, ierēdņiem. Kāpēc gan pret skolotājiem gan šīs prasības – profesionalitātes un atbildības ziņā – būtu jāpazemina?! Vai darbs ar bērniem, izglītošana nu būtu jāpielīdzina kaitīgo izrakteņu ieguvei!? Vai kāds spieda šos cilvēkus, kas visu laiku sūdzas par slikti dresētiem skolēniem un viņu sliktajiem vecākiem, izvēlēties šo profesiju!? Vai drīzāk nav tā, ka tās nīgrās ņaudētājs un kliedzējas patiesībā pašas ir viduvējības, kas skolā nāk demonstrēt savu varas kāri un izbaudīt milzīgo atvaļinājumu!?
Pilnīgi piekrītu! Ja kādā restorānā slikts pavārs, mēs otreiz tur neejam, ja slikti uzšūta kleita-nepērkam, jo gribam labu un kvalitatīvu preci un parasti izvēlamies lietu, kas ir ar kvalitāti un visos darbos jāstrādā būtu labi, bet kapēc skolotājiem visiem liekas ka viņi ir kaut kas daudz labāks par pārējiem?!Labus skolotājus arī ciena gan vecāki, gan bērni, bet ir taču tādi, kuri netiek ne ar klasi galā, ne ar zināšanu nodošanu saviem skolniekiem.
Nu jau gan – skolotājam laikam jābūt burvim un no nekā jāuztaisa brīnums ! Diezin vai pavārs varēs pagatavot labu maltīti no sliktiem produktiem, vai šuvēja uzšūt pirmšķirīgu kleitu no nekvalitatīva materiāla. Galvenā ‘bērna audzināšana tomēr būtu jāuzņemas ģimenei, jo šobrīd liekas, ka ģimenes vienīgais pienākums ir bērnu radīt ! Tad – bērnudārzs, skola utt. Un lai šie tik nu audzina – mēs pakritizēsim !
Kāpēc tad mums rodas tik sliktas ģimenes?Diemžēl, bet jāsaka arī kādreiz bija nelabvēlīgās ģimenes un klases audzinātāja gāja uz mājām un dažādi centās lai bērni apmeklētu skolu, mācītos un nebūtu sociāli atstumti.Gribat teikt, ka tādi skolotāji ir slikti, vai nepareizi strādāja?
nu un ja slikti produkti,vai nekvalitatīva drēbe, tad lažu ir nolaiduši tie kuriem, tas bija jādara.Vai tad tas nav cilvēku darba tikums?
Pareizi!Un gribētu piebilst,ka atalgojums arī nav mazs,kā visi bļauj.
Tikko ieguvu bakalaura grādu un uzreiz sekoja piedāvājums strādāt skolā- es protams priecīga,bet kad uzzināju,cik saņemšu par pilnu slodzi, tad apsēdos- 420 EUR !!! (pirms nodokļu nomaksas)
Jūs ko??? Tiešām esat stulbi vai tikai izliekaties??? Vai tā ir liela alga? Vai maz zinat, cik maksā noīrēt dzīvokli, sabiedriskais transports…kur nu vēl pārējie izdevumi. Kursabiedrene studiju laikā strādāja Maximā,kur apm. 400 EUR uz rokas sanāca- valstī kaut kas nopietni nav kārtībā!
Tas gan! Kāda jēga no izglītības, pilnīgi nekāda.Kad jau vispār atrodies ārpus Rīgas, tad esot jābūt laimīgam ka vispār ir darbs, un ja vēl trāpi kādā valsts iestādē, tad esi laimīgas ka vari izdzīvot.