Šī nedēļas nogale ar koncertiem un pasākumiem, kas sākās jau vakar, pieder māmiņām, vecmāmiņām un vecvecmāmiņām, jo šo svētdien svētki viņām.
Tā vien šķiet, ka arī laiks drusku tā kā ieturējis siltuma elpu, lai puķes neizziedētu pirms laika, bet tieši svētdien būtu pašā plaukumā. Lai tās visskaistākās un vissmaržīgākās tiktu viņām!
Protams, protams, mēs labi zinām, ka mamma katru dienu jāmīļo, nevis vienreiz gadā puķe un buča jāiedod. Bet jūs, mammas, taču zināt, kā ir ar tiem bērniem – lai cik ar tiem nebūtu gadu, lielajās darīšanās mamma reizēm aizmirstas. Un kā ne – liekas taču, ka ar mammu – zinošo, stipro, labo, piedodošo – nekad un nekas nevar notikt. Bet, var gan. Tieši pirms mirkļa saņēmu ziņu, ka mamma drusku saaukstējusies. Nedzīvojam jau tik lielu gabalu viena no otras, lai par to nepārliecinātos klātienē, taču, kad šādu ziņu saņem pa tālruni, sirds uzreiz tā pavairāk notrīc. Jā – nekas nav pašsaprotams. Tāpēc jau arī ir mums tās atzīmējamās dienas, lai atgādinātu par to, kas ikdienā piemirstas.
Protams, ir labi, ja ir mamma. Tad liekas, ka dzīve tāda garāka, stabilāka un drošāka, ka tev ir aizmugure un aizsegs no vējiem.
Ir grūti, ja mammas vairs nav un gājiens pie viņas ir kapu klusuma ieskauts. Kad lielās lietas jau jaunos gados jāuzņemas pašam un paldies par izdošanos jāsaka mierā un klusumā. Bet – ir jāpasaka, un šī svētdiena tam ir īstā.
Protams, dzīve ir dzīve. Ne visu var izrunāt, ne viss vienmēr rit kā pa diedziņu. Arī saulīte jau katru dienu logā neiespīd… Varbūt šī diena der, lai parunātos. Vai vismaz, lai satiktos.
Nu, redz, kā iznāca – vienai Mātes dienai uzlikts tik daudz uzdevumu, ka būs pagrūti visu izdarīt. Un galu galā – vēl taču ir arī omītes, vecvecmāmiņas, arī auklītes un krustmātes, no kurām savu brīdī tāds mīļums nācis… Pārsteigsim viņas, mūsu mīļās, sabučosim, samīļosim un varbūt arī kādu neatliekamu darbiņu padarīsim… Lai jums šī diena saules un ģimenes siltuma pielieta!
