Ar priecīgu jausmu un cerību smaržu

Sākās pavasaris, un tā – pa īstam – ar skaistu saullēktu, kūstoša sniega un lāsteku radītām urdziņām, strazdu un cīruļu dziesmām. Ar jauna sākuma, priecīgu nojausmu un cerību smaržu. Šķiet, ka tā visa mums – ekonomisku grūtību draudos iegremdētiem – pēdējā laikā ir īpaši trūcis. Labā piemēra, parauga, kam līdzināties.

Stutes, kam pieķerties. Stabila un, galvenais – nemainīga pamata, uz kura uzcelt savus nākotnes sapņus.
Jā, pamats ir pats svarīgākais, un laimīgie tie, kam jau bērnībā tas cementēts drošs un pamatīgs. Kam, neatkarīgi no vecāku rocības, mantotā vai iegūtā lietu daudzuma un amata, mājas bijušas miera un patvēruma osta. Vieta, kur vienmēr uzklausīs, sapratīs, samīļos. Vieta, kur svarīgas ir ikviena ģimenes locekļa, arī bērnu dienas gaitas. Vieta, kur iemācās priecāties. Par jauku rītu, par saulīti debesīs, par pūpolu bērniem, par putnu balsīm un jūriņu, par kopīgi izlasītu grāmatu, par svētkiem, ko absolūti bez jebkādiem papildu tēriņiem varam sarīkot vai ik dienas, jo… mēs esam viens otram, mēs mīlam… Kur tieši šīs, nevis kārtējā modeļa mobilais, butikā pirkta lieta vai vecāku maciņa biezums ir dzīves lielākās vērtības.
Teiksiet, ka tagad citi laiki, tāda dzīve. Ka tagad tādas attiecības ģimenē nav iespējamas? Ka tagad…"valdība stulba", "priekšnieks pamuļķis", "traki kaimiņi", "vīrs – galīgi nekas", "bērni – mežoņi"… un vispār – "problēmas vien" un "krīze"?!
Jā, pamats laikam ir pats svarīgākais. Un, lai kā arī reizēm negribētos, tomēr paši stabilākie, drošākie un uzticamākie pamati nav atrodami tur, kaut kur ārpusē. Tie jābūvē pašiem. Savās sirdīs. Savās domās, vārdos un pārliecībā.
Lai mums izdodas!