Žurnālista darba specifika tāda, ka reizēm teju netīšām ar cilvēkiem sanāk patrīt mēles un apmainīties viedokļiem par visdažādākajiem jautājumiem. Vaicājot par jaunumiem vietējā kultūras dzīvē, ir nācies izrunā arī to, kā veicies mājmācības procesā. Iztaujā par reiz izsūtījumā pieredzēto, nevilšus attopies, ka sen jau apspriežat mūsdienu produktu kvalitāti lielveikalos. Visbiežāk apspriežamais objekts, kas nereti nu nekādi nav saistīts ar galveno sarunas tematu, gan ir politika, jo īpaši tā, kas vietējā mērogā. Un, kaut nākamās pašvaldību vēlēšanas vēl tikai pēc gada (ja vien neesat pierakstīts kā rīdzinieks) un arī – vēl līdz galam nav skaidrības, par kādiem mērogiem jaunievēlētā vara tad īsti būs atbildīga, arvien biežāk dzird jautājumu: ”Par ko tad balsot?”
Liekot roku uz sirds, varu droši apgalvot, ka pat neformālās sarunās nekad neesmu atļāvusies par kādu politiskos spēku aģitēt (ģimene – neskaitās!). Pirmkārt, tas tādēļ, ka šķiet, ar žurnālista profesiju tas kaut kā roku rokā īsti nevedas. Otrkārt, nereti pašai nācies veikt tā sauktos “kompromisa balsojumus”, jo par kaut ko taču jāvēl, pat ja personīgā pārliecība īsti nesaskan ne ar vienu no piedāvājumiem (tāpat kā ticība priekšvēlēšanu solījumiem ir kaut kur grīdas līstes līmenī…). Iespējams, ar šo apgalvojumu es vēlamo uzdodu par esamo, tomēr šķiet, ka arvien vairāk to novēroju, kopš pašvaldību vēlēšanās startē arī tā sauktās nacionālās partijas un vietējo interešu grupu veidotās apvienības brīvprātīgi-piespiedu kārtā slēdz sadarbības līgumus ar tām.
Sava loģika, protams, tajā visā ir, jo pretējā gadījumā, ja partijām nebūtu savas pārstāvniecības reģionos, katru pieņemto lēmumu nāktos skaidrot vismaz dubultā. Tas tā – vismaz teorijā. Praksē gan bardaks, īpaši ņemot vērā to, ka tik salīdzinoši nelielajā Latvijas teritorijā vēl arvien ir 110 novadi, tāpat vien ir. Un vietējo sarakstu veidošanas kultūra arī, šķiet, diez ko nav laika gaitā uzlabojusies. Partijas pārlieku maz vērtē, kas ir viņu kandidāti, jo galvenais – lai tik kāds būtu. Savukārt paši kandidāti, kā to nereti novērojam, nereti dreifē no vienas partijas uz otru, atkarībā no tā, kur kurā brīdī šķiet ērtāka vai, nez, izdevīgāka būšana. (Sak, ja partija tobrīd valdībā, varbūt arī kāds lielāks varas gabaliņš pašam atlec?) Kas atliek vēlētājam – no malas vērotājam? Tik stāvēt maliņā un brīnīties, kā viņa reiz atbalstītais kandidāts kārtējo reizi met kažociņu uz otru pusi – no sociāldemokrāta pārkrāsojas zaļš vai no konservatīvā pēkšņi kļūst par teju karojošu liberālisma ideju pārstāvi.
Protams, protams, problēma, visticamāk, pārsniedz pašvaldību vēlēšanu robežas – tā ir daudz lielāka un kaut ko – ne visai glaimojošu – vēsta par Latvijas politisko kultūru kopumā. Kā gan citādāk, ja ne ar dzīšanos pēc personīgas varas, neba vēlmes kalpot kādai konkrētai idejai, izskaidrot tik populāro partiju mainīšanu, kas mulsina vēlētājus? Personīgi gan uzskatu, ka daļēji to varētu risināt, atkal nedaudz pakāpjoties vēlēšanu izstrādātajā sistēmā atpakaļ – pašvaldību vēlēšanās vajadzētu ja ne gluži par konkrētiem kandidātiem ļaut vēlēt (man tas patiktu vislabāk!), tad vismaz vairāk par vietēja mēroga partijām, vietējo veidotām komandām. Lai nav tā, ka cilvēks jau cīši lobs, bet tā partija…
