Ar cerību vien – par maz!

Jā, cerība ir vienmēr, ne tikai Ziemsvētku gaidīšanas laikā. Mēs ceram, ka reiz pienāks gadumija, kad postītāji mežu jaunaudzēs nezags eglītes – skaistākās un kuplākās, vieglāk paņemamās un lielā vairumā. Nedomājot ne par audzētāju ieguldīto darbu, ne par nākotnes mežiem.

Mēs ceram, ka pavisam drīz beigsies politizētā situācija valstī – ar striktām sarkanajām līnijām, jo cilvēki (politiķi – vispirmām kārtām!) taču ir saprātīgas būtnes, kuras, startējot Saeimas vēlēšanās, bija gatavas strādāt savas valsts un tautas, ne savu personisko ambīciju vārdā. Vai tad ne? Vai viņi par krēsliem, portfeļiem un ”vajadzīgiem sakariem” domāja? Uz algu (ko saņem par pogu spiešanu, sekojot paceltam īkšķim), uz eksotiskiem komandējumiem, uz piemaksām un dienesta dzīvokļiem cerēja? Mēs ceram, ka ne…

Mēs ceram, ka kukuļu devējiem, ņēmējiem un arī atmazgātājiem reiz beigsies ”saldā dzīve”, kuras dēļ tauta sen vairs netic valsts tiesiskumam. Ceram, ka tie, pret kuriem KNAB un likumdevējiem  ir pretenzijas viņu darbības sakarā, reiz tiks pamatoti notiesāti – neradot situāciju, ka ne vien Ventspils, bet arī Rīga kļūst slavena ar ”mūžīgajiem” apsūdzētajiem un tiesājamajiem. Pazīmes pagaidām ir līdzīgas: apsūdzētie cits citu tik tikko pazīstot, notikumus neatceroties, neko nezinot un vainīgi nejūtoties. ”Tik tiešām” neko nezinot, kā, bezmaz vai dūri pie krūtīm sitot, TV intervijās apgalvo Rīgas mērs Nils Ušakovs.

Mēs ceram, ka Šlesers, Krištopāns, Domburs, pat Dieva kalps Vanags un citas publiskās personas atradīs iespēju pavakariņot jebkurā restorānā, kafejnīcā, vai – galu galā – paši savās mājās: kaut vai tāpēc, lai mēs, tauta, neskatītos, kā ”vilki” smaidot sarokojas un dzīro kopā ar ”jēriem” – speciāli organizētās jubilejās un citos  tamlīdzīgos pasākumos. Mēs ceram arī, ka Lietuvā sāktās izmeklēšanas kukuļošanas (un arī vairāku citu skandālu) sakarā Tukuma lidostā nebeigsies ar ”čiku” un mūsu pilsētas pievārtē esošajā lidostā reiz beigsies ieilgušais panīkums. Neesam taču aizmirsuši, kā Tukuma iedzīvotājiem šajā sakarā ne reizi vien tika solītas jaunas darba vietas, vispārēja attīstība un uzplaukums – pilsētai un novadam. Mēs ceram un ceram. No vieniem Ziemassvētkiem līdz nākamajiem. No vieniem solījumiem – līdz nākamajiem. No vienām pasludinātajām ”prioritātēm” – līdz citām.

Cik ilgi ar mums manipulēs? Ja nedomāsim līdzi, neiemācīsimies būt prasīgi pret sevi un citiem, tad – kārtējie „gudrīši” atradīsies vienmēr un visur. Ar cerēšanu vien ir par maz!