Ar cerību uz izdošanos

Visi esam nedaudz iespringuši jaunās valdības gaidās, jo veicamo darbu saraksts ir visai garš un kaut kādā mērā mums katram arī nozīmīgs. Kā nekā no valdības darba būs atkarīga mūsu turpmākā dzīve un labklājība. Kamēr dažas partijas niķojas, aizbildinoties ar iespējamo dažu personu nevēlamo ietekmi, tikmēr  premjerei Evikai Siliņai jāspēj izveidot jaunā valdība, tā sakot, no pieejamā materiāla.

Pašlaik jau redzamas jaunās valdības aprises, nosaukti iespējamie ministru kandidāti. Žurnālistu asociācija un arī citi ar kultūras nozari saistītie ļaudis uztraukta par kultūras ministra amata kandidātu no ZZS, jo, pirmkārt, šī partija un tās pārstāvji nekad nav izrādījuši jelkādu interesi par šo nozari, un žurnālisti turklāt nav aizmirsuši tā sauktās oligarhu «Rīdzenes sarunas», arī Lemberga izteikumus par presi, citiem medijiem, kas nepieciešami tikai kā instruments noteiktu interešu propagandēšanai, ar kuru vien… ”jāpārklāj viss spēlēs laukums”… Visu cieņu Gunāram Kūtrim kā juristam, bet vai īstais viņa darba lauciņš varētu būt kultūra, to gan nespēju tā īsti iedomāties. Vai tad tiešām visā ZZS nav neviena kandidāta vismaz ar atbilstošu izglītību?!

To pašu gribētos teikt arī par zemkopības ministra kandidātu Armandu Krauzi. Jāteic gan, ka Krauzes kungam ir nozarei atbilstoša izglītība, tomēr pēdējo vismaz desmit gadu darbība liecina par viņa interesi ļoti šaurā lauksaimniecības jomā – bioloģiskajā lauksaimniecībā un biškopībā, bet vislielākā viņa kaislība tomēr ir politika. Turklāt Krauzes kungs ir arī Latvijas biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs. Zinu, ka Biškopības biedrībā darbojas daudz aizrautīgu cilvēku, lektoru, kuri organizē jaukus pasākumus gan medus ražotājiem, gan medus ēdājiem, ka biedrība ir parūpējusies, lai augtu arī gana čakla jauno biškopju maiņa. Un te nebūt nav jāsūkstās, ka vecā paaudze aiziet un jaunā klāt nenāk… Bet būtu labi, ja biedrības ietvaros tiktu risināti arī medus realizācija eksportam, kā tas ir, piemēram, kooperatīvā LATRAPS graudaudzētājiem.  Jāteic, ka šogad arī valsts atbalsta praktiski biškopjiem nav, ja vien biškopis nemet kaunu pie malas un nelūdz kaimiņu, lai paraksta dokumentu, ka bites apputeksnē viņa graudzāļu vai labības hektārus… Nedaudz fiktīvi, bet papīrs jau panes visu… Kas nu vairs pateiks, kurš kurā līmenī kaut ko neizdarīja vai pieļāva kļūdu laikā, kad notika vienošanās par atbalstu. Vēl vienkāršāk ir pateikt, ka Eiropas Savienības ierēdņi tā lika un nekā citādi nevarēja… A. Krauze, vadīdams Biškopības biedrību pirms pāris gadiem, publiski paziņoja, ka biedrība izstājas no Lauksaimnieku Organizāciju sadarbības padomes, kas apvieno 52 lauksaimniecības ražošanas un pārstrādes sabiedriskas organizācijas. Vai tiešām biškopībai šo organizāciju vidū nebija vietas jeb varbūt kaut kas šajā organizācijā, kas apvienoja lauksaimniekus, nepatika Krauzes kungam pašam? Šobrīd to gan varam tikai minēt. Bet skaidrs ir tas, ka ministra amatā A. Krauzem tomēr nāksies strādāt ar šo paša nopelto organizāciju, un nu atliek vien domāt, cik ražīga šī sadarbība varētu būt, jo, kā zināms, lauksaimniekiem šobrīd problēmu netrūkst: sākot jau ar karu, inflāciju un resursu sadārdzināšanos, sausajiem laika apstākļiem pavasarī, arī ne pārāk labvēlīgo ražas novākšanas laiku, salīdzinoši zemajām labības iepirkuma cenām un nepieņemami zemajām piena iepirkuma cenām. Turklāt nedrīkstam aizmirst, ka daudziem lauksaimniekiem ir kredītsaistības saistības. Tātad kredītu atmaksa arī euribor dēļ aizvien sadārdzinās. Kamēr valsts augstākas amatpersonas tikai spriež, ka šīs būs smagas sarunas ar bankām, tikmēr daļa lauksaimnieku jau var būt izputināti. Arī zaļā politika lauksaimniecībā pašlaik ir visai neskaidra, mērķi un norādītie ceļi to sasniegšanai ne pārāk reāli. Ja vēlamies, lai valstī lauksaimniecības nozare pastāvētu – tāda, kas ne tikai apgāda valsti ar pārtiku, bet tāpat kā līdz šim arī dotu reālu ieguldījumu valsts ekonomikā –, tad ministram nāksies domāt par visām nozarēm arī ceļā uz zaļo mērķu sasniegšanu. Būs jādomā arī par līdzekļiem pētniecībai, lai tiktu izstrādātas dabai un cilvēkam drošākas ražošanas metodes, lai rastu zaļajam mērķim atbilstošus augu aizsardzības līdzekļus, jo bez tiem neiztikt. Un tas būtu faktiski viens no galvenajiem uzdevumiem ceļā uz dabai un cilvēkam draudzīgāku pārtikas ražošanu. Visu cieņu par uzdrīkstēšanos tiem, kuri spēj uzturēt un uztur bioloģiski sertificētās saimniecības, bet, lai saražotu pārtiku vajadzīgā apjomā un par iedzīvotājiem pieņemamu cenu, vismaz tuvākajā desmitgadē bez lielajām, konvencionālajām saimniecībām neiztiksim. Ja Armands Krauze kļūs par Zemkopības ministru, viņam nāksies iedziļināties gan lielu, gan mazu saimniecību problēmās visās nozarēs. Un varam tikai cerēt, ka tas izdosies.