Ar bažām gaidāmas solītās reformas

Pirmais septembris ir pagājis un skolēni ķērušies pie jaunu zinību apgūšanas. Izglītības ministrijā sola reformas un satraucošākā no tām – skolas gaitas bērniem būs jāuzsāk no sešu gadu vecuma. Šķiet, ka par šo priekšlikumu nemaz nevajadzētu uztraukties. Bērniem piecu, sešu gadu vecumā patīk iepazīties ar burtiem, patīk mācīties lasīt. Un nereti pirmsskolas izglītības iestādēs audzinātājas arī šīs iemaņas ar rotaļu palīdzību sekmē un daudzi bērni jau tā arī iemācās lasīt, rēķināt un pat rakstīt. Tiesa gan, nezinu, cik daudz to pieļauj programmas, jo aizvien vairāk visas darbības tiek reglamentētas un dažādos papīros aprakstītas (jo arī ierēdņiem ir nepieciešams darbs). Taču reformu solītāji vēl nav izteikuši nevienu priekšlikumu, kā tās praktiski īstenos, cik tam būs nepieciešami līdzekļi? Piemēram, kur sešgadīgais skolēns paliks pēc mācību stundām? Kurš skolēnu sagaidīs pie skolas un kur bērns pavadīs dienas otru pusi? Sešgadnieks vēl arī guļ pusdienas laiku. Vai skolā šādas iespējas tiks nodrošinātas? Bet – ja sešgadīgās klases iekārtos pirmsskolas izglītības iestādē, tad jau varam teikt, ka mums jau pašlaik bērni apmeklē skolu no sešu gadu vecuma. Tad faktiski izglītības iestādei vai dažām tās grupām mainīsies tikai nosaukums.

Arī mana meita sāka iet skolā no sešu gadu vecuma. Tolaik arī bija eksperiments. No pieredzes varu teikt, ka pirmais mācību gads viņai nebija viegls, nepārtraukti bija nepieciešama vecāku palīdzība. Vēlāk, pēc septiņu gadu sasniegšanas, situācija acīmredzami mainījās uz labu, mana skolniece kļuva aizvien patstāvīgāka. Bet pirms tam…

Kā minējis izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, viens no svarīgiem šī lēmuma iemesliem – uzsākot ātrāk mācības, jaunietis ātrāk varēs iesaistīties darba tirgū. Taču pēc 9. klases beigšanas jaunietim būs 14 gadi, pēc vidusskolas – 16. Diez kādam darbam šāda vecuma jaunieši varētu būt gatavi un vai ar to viņu izglītošanās tiešām būs beigusies? Cik gadījies runāt ar jauniešiem, tad tikai neliela daļa no viņiem pārliecināti zina, par ko vēlas kļūt, kādu izglītību apgūt pēc pamatskolas beigšanas. Daļa, kas nespēj izšķirties, pievienojas tiem, kuri mācās vidusskolā. Protams, pēc tās visi nemācīsies augstskolās, bet kādu profesionālo izglītību taču vajadzētu iegūt katram. Diemžēl arī profesionālas skolas mums ir gājušas mazumā. Pat valstī vienīgo profesionālo dārzkopības vidusskolu ar lielām pūlēm izdevās nosargāt attiecīgās nozares pārstāvjiem. Tiek lēsts, ka 2027. gadā devīto klašu beidzēju būs divtik, 2030. gadā arī vidusskolas beidzēju skaits dubultosies. Ko šie skolu beidzēji darīs tālāk? Vai tas tiek prognozēts? Un kāds tad būs Latvijas jaunais pilsonis? Lētais, mazkvalificētais darba spēks?…

Ar baltu skaudību noraugāmies uz igauņiem, kas igauņu valodā Tartu universitātē studē bez maksas. Igaunijā ir mūsdienīgi, interaktīvi muzeji, zinātnes centri, kas ir aizraujoši un izglītojoši jebkura vecuma apmeklētājam. Bet mums tik daudz neskaidrību, tik daudz nezināmo jau pašos pamatjautājumos, nemaz jau nerunājot par pievēršanos izglītības kvalitātei, izglītības saturam, jaunu skolotāju sagatavošanai… Jo – kurš gan ir parēķinājis skolotāju vidējo vecumu valstī? Taču ikviena valsts uz labu nākotni var cerēt tikai tad, ja ir izglītota sabiedrība.