Aptraipītais politiķes mundieris

Īstu ogu maizi masu medijiem sagādājusi partijas «Vienotība» priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzvedība, pārvietojoties no vienas Saeimas ēkas uz citu. Par viņas ūjināšanu ziņoja TV, radio, ziņu portāli….

Varētu jau to uzņemt kā humoru, neveiklu situāciju, kas, iespējams, tīri cilvēcīgi var atgadīties katram. Tomēr, šķiet, šis nebūs tas gadījums. Augstā amatpersona, cerams, ka taču zina, par ko piketēja sirmgalvji. Ir iespējams pensionāru vēlmes izpildīt vai nav, tas jau ir cits jautājums. Arī krīzes gados faktiski nelikumīgi samazināja pensijas aprēķina koeficientu – par to neviens ne oficiāli paziņoja, nedz atvainojās pensionāriem. Topošais pensionārs par to uzzināja tikai tad, kad aizgāja uz Valsts Sociālas apdrošināšanas aģentūru kārtot savas pensijas lietas. Viss notika it kā slepus, tā sakot pa kluso. Protams, pašlaik atrast nepieciešamos līdzekļus, lai netaisnību labotu, nav tik viegli…

Bet šoreiz jau svarīgākais ir kas cits – cienītā kundze tobrīd gāja garām saviem viscienījamākā vecuma vēlētājiem, cilvēkiem, no kuriem daudzi savu mūžu godprātīgi nostrādājuši, tagad dzīvo trūkumā. Daudziem pietrūkst naudas zālēm, ne velti ģimenes ārsti saka, ka katrs piektais pacients lūdzot izrakstīt lētākās zāles, jo dārgākas nevarot nopirkt. Tāpēc aizvainojums ir jo īpaši sāpīgs.

Protams, pensionāru dzīvi vienā mirklī neviens nevar uzlabot un arī neuzlabos, bet te ir runa par cilvēcīgu attieksmi, par elementāru cieņu un arī pieklājību. Vai Āboltiņas kundze nevarēja pienākt pie vecajiem cilvēkiem parunāties? Nu nav jau cilvēki nemaz tik nesaprotoši.

Diemžēl S. Āboltiņa jau vairākkārt ir publiski demonstrējusi savu augstprātīgo attieksmi pret visiem – pret vēlētājiem, pret žurnālistiem, kas pilda savus darba pienākumus, un arī pret kolēģiem partijā un Saeimā. Diezin vai, vai deputāte, kas Saeimā iekļuvusi, var teikt, pret vēlētāju gribu un pa sētas durvīm, to maz var atļauties? Jācer, ka ne. Jācer, ka mūsu – vēlētāju atmiņa šoreiz būt labāka nekā citas reizes…