Aprunāties tomēr vajadzēja…

Ļoti bieži, kad kāds kaut ko izlemj, neaprunājoties ar citiem, mēdzam iestarpināt slaveno Mirttantes teicienu no filmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» – “aprunāties vajadzēja…”
Šoreiz šis nožēlas pilnais teiciens ienāca prātā, klausoties tukumnieku atsauksmēs par galvenā virziena maiņu Rīgas un Durbes ielas krustojumā, kas 16. augustā, kad iznāks laikraksts, būs jau noticis fakts. Un tā lielākā sāpe, ka viena liela daļa iedzīvotāju, kas ik dienas šo krustojumu lieto no Durbes ielas puses, tā arī palika neuzklausīta. Kā viņi paši saka – it kā mūsu nebūtu, it kā mēs te nebrauktu, it kā mūsu viedoklis nebūtu viedoklis… Un vēl viņus izbrīna, kā daži cilvēki, kam nemaz iedzīvotāji tādu varu nav uzticējuši, var izlemt to, kā turpmāk brauks simtiem automašīnu, turklāt – bez jelkādas atbildības…
Un tā nu kārtējo reizi jāsecina, ka tie, kam ar cilvēkiem jārunā (un tā ir pašvaldība), nav iemācījusies vai nevēlas runāt ar saviem iedzīvotājiem aci pret aci. Runāt godīgi un atklāti, nevis mēģinot patiesību aizmālēt ar papīriem. Protams, oponenti iebildīs, ka ir iedzīvotāju sapulces, kurās ikviens var pateikt visu, ko domā. Jā, sapulces ir un runāt tajās var, ja vien ir spēka pārciest divu stundu garo, ne ar kādiem starpjautājumiem vai ierosinājumiem necaursitamo pašvaldības darbinieku padarītā darba atskaiti… Jau piedzīvots, ka pat visizturīgākie tā arī nav sagaidījuši ilgi gaidīto mirkli, kad varētu paprasīt kaut ko tādu, kas ar vienkāršo dzīvi, ar ikdienu saistīts. Tāpēc varam teikt, ka atklāta saruna par šo krustojumu ir izpalikusi. Un tāda nav bijusi arī tautas ievēlēto pārstāvju – deputātu – vidū, jo nav viņu lēmuma. Bet būtu taču bijis īsti vietā tautas priekšstāvjiem salikt gudrās galvas kopā un par to pastrīdēties tiešajā interneta ēterā. Tad katrs, kam būtu vēlme un interneta pieslēgums, varētu sekot līdzi diskusijai un zinātu, kurš tad par ko ir atbildīgs. Un visi kopā godīgi varētu atzīt, ka tiešraidei nu beidzot ir arī kāda jēga, jo deputāti varētu cerēt uz atsauksmēm un vērtējumiem. Taču arī šo iespēju, kuru dome sev pati ir nodrošinājusi, tā arī neizmantoja. Tāpat kā deputāti neizmantoja viņiem atļautās un noteiktās iespējas tikties ar vēlētājiem un šo jautājumu pārrunāt. Vārdu sakot, saucēja balss tuksnesī – loģiski – palika nesadzirdēta. Vai tā tiktu sadzirdēta, ja vēlēšanas būtu pie sliekšņa?! Grūti pateikt. Ieklausīties iedzīvotājos ir jāiemācās, un tā nav viegla skola, jo iedzīvotāji, kas ir gan nodokļu maksātāji, gan tērētāji nav tikai pūkaini glaudām sunīši, kas ar visu mierā, ko saimnieks atmet.