Ak, pavasar, ak, pavasar…

Es kā beigta zivs ļaujos to literatūras klasiķu radītajai straumei, kas savos darbos nes priecīgo vēsti par pavasara atnākšanu. Un līdz ar Jāņa Jaunsudrabiņa Janci no «Baltās grāmatas» man gribētos stāvēt savas bērnības sētsvidū, raudzīties, kā pavasaris stumj “pelēkos debešus sāņis, lai uzceltu to vietā zilu, mirdzošu velvi, pa kuru laisties baltām, vieglām bumbām”, just, kā pavasaris “saņem manas rokas un čukst: “Vai tev ir prieks, mans bērns?”” Ar šo jautājumu varētu testēt dzīvesprieka daudzumu organismā, tāpat kā dzejnieks Aleksandrs Čaks savas dvēseles vecumu reiz mērījis ar saldējumprieku. Ar katru gadu mazinās atbildes kareivīgums un tūlītējums, tā kļūst mazliet apcerīgāka, bet tik un tā ir apstiprinoša: “Jā, ziedoņa kungs, es esmu priecīga!”

Bet pretim peld Imants Ziedonis (pretim kaut vai tāpēc, ka pa straumei peldošo ir ļoti daudz) un apgalvo, ka pavasaris ir viens prasts un nepatīkams gadalaiks, kad viss vairojoties čum un mudž, un ņerkst, kas cilvēku var padarīt nervozu, jo mudina rosīties, kustēties, kaut ko ķert, kaut ko grābt, kaut ko paspēt. Tāpēc reizēm pavasarī un vasarā tik tīkamas ir lietainas dienas, jo tad iedzimtais slinkums un bikšdibena deldēšana mīkstā dīvānā ne ar ko nav jāattaisno – visiem taču skaidri redzams, ka aktivitātes ārpus četrām mājas sienām nav iespējamas.

Par to, ka 7. aprīlī tiek atzīmēta Pasaules veselības diena, kas veltīta depresijai, uzzināju no radio ziņām, kad ar dārza rakšanu tramdīju zemē mītošo dzīvo radību. Piemērīju dzirdēto sev un nospriedu, ka, ja jau gribu ko sēt un audzēt, tad neesmu grūtsirdības piemeklēta, jo viena no depresijas pazīmēm esot interešu trūkums. Bažīgu gan darīja testa jautājums, vai ir grūtības koncentrēties, piemēram, lai skatītos televīziju. Tā kā dodu priekšroku mūzikas vai filmas, vai teātra izrādes baudīšanai bez iestarpinātiem reklāmas videoklipiem, tad televīzijas raidījumiem ar piespiedu kafijas pauzēm vairs neesmu gatava. Toties varu koncentrēties eža čāpošanai pa taku, tāpēc, kamēr vēl mūsos ir “Lāčplēša ausis”– saistība ar dabas spēku –,  tikmēr smalkajai dāmai depresijai vieglāk pretoties.

Kādā interneta padomu lapā norādīti hroniski nelaimīgu cilvēku paradumi, kas ar steigu esot jāizskauž. Divi no tiem – upura lomas pieņemšana un pesimistisks skats uz dzīvi. Vai Ēzelītis Ī-ā ar savu “visi jau nevar; dažiem jau nepienākas” ir tikai paradums vai raksturs? Vinnija Pūka pasaulē visiem citādajiem bija sava iederīga vieta. Bet realitātē jūtams tik liels prasīgums, lai sabiedrības loceklis būtu laimīgs, smaidīgs, šiverīgs, radošs, visuvarošs, optimistisks, ka… Meitēns Imanta Ziedoņa epifānijā nopirka zaļus gurķīšus, jo mātes nemitīgi atkārtotā prasība nopirkt oliņas, krējumiņu un sieriņu bija viņu novedusi līdz izmisumam…

Lai katrs spējam izvilkt sevi aiz matiem no grūtsirdības purva, ja tajā ar vienu kāju esam iestiguši!

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *