Nezinu, cik un vai “sirdis dullnas”, bet kājas slapjas pavasara iestāšanās dara gan. Praksē pārbaudīts! Tāpat, atkāpjoties visus negludumus retušējošai sniega un ledus segai, diemžēl atkal ieraugāmi kļūst visi tie nesmukumi, kas pilsētas ielās, pagalmos un parkos bija novērojami arī pirms ziemas iestāšanās.
Tas, ka asfalts un ceļa segums mēdz aiztecēt kopā ar kūstošā sniega sāļajām upēm, laikam jau īsti vairs nevienu nepārsteidz. Sakod zobus, palēnini braukšanas ātrumu un kraties tik tālāk uz savu gala mērķi, jo, izvēles, kā mums tiek allaž stāstīts, īsti nav un naudas ceļu labošanai nav, au, au, auūū!…
It kā nekas jauns, tomēr ar tādu kā “pārsteiguma elementu” sniega kušanu pavada arī suņu kaku “otrreizējā atnākšana”. Siltajā saulītē šķīstošu mēslu īpatsvars uz vienu kvadrātmetru sniegavīra velšanu pagalmā paceļ jau pavisam citā, daudzkārt izaicinošākā līmenī! Visbeidzot, ir gandrīz vai sāpīgi skatīties, kā katrs zūdošā sniega milimetrs atklāj arvien jaunu atkritumu slāni grāvjos, krūmos, ceļu, celiņu un taku malās vai, nereti, pat pašā plāna vidiņā. Nē, nu par tiem elementiem, kas sasprauž zaros alus bundžas un, acīmredzot esot “zem grādiem”, regulāri organizē tukšās taras tālmešanas čempionātu, nekādu ilūziju nav. Zināms taču, ka alkohola regulāra lietošana vien pārgadiņu laikā rada neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus. Ko nu tādiem nabadziņiem pārmetīsi vai iestāstīsi?… Tomēr, kad redzi, kā kāds bērnelis (baidoties apmaldīties, vai?) mežā izveidojis spīdīgu konfekšu papīriņu taku, mazliet dūša apskrienas gan. Tiek atkal iedragāta tā klusā paļāvība uz jauno paaudzi, kas, kā cerēts, atšķirībā no pieredzes bagātajiem mežu cūkotājiem, atkritumu izgāzējiem, apracējiem, dedzinātājiem, tomēr attapsies, ka Zeme mums tāda tikai viena vienīgā! Tie plastmasas kalni, kas kaut kur tur – tālu okeānā – peldas – grib vai negrib – drīz vien mikroskopisku daļiņu veidā var nonākt pašu un arī bērnu organismā…
Tādas – varbūt mazliet skumjas – pārdomas jauna pavasara gaidās. Bet nav jau arī tā, ka uzreiz rociņas padevīgi un samiernieciski jānolaiž! Uz burvja mājienu visas problēmas, visticamāk, nekad netiks aizmēztas, taču ar dažu labu, tajā skaitā, politisku izlemšanu, situāciju vismaz uzlabot varētu gan.
Tā ceļu jautājumam varbūt pietiktu ar nedaudz rūpīgāku kontroli vismaz tajos infrastruktūras projektos, kur tiek izgrūsta Eiropas nauda – lai nav tā, ka naudas apguve pati par sevi un ceļstrādnieku nodarbināšana kļūst par galveno prioritāti, bet pats objekts, tas ir, ceļš, vienā gabalā nesagaida pat nākamo sezonu. Savukārt kaku problēma, tiešām ticu, vismaz pilsētā ar laiku atrisināsies pati no sevis. Šķiet, pamazām, tomēr suņu saimnieki paši kļūst arvien apzinīgāki un ja, kā iecerēts, vēl arī tiks uzstādītas speciālas urnas, kur šo suņu saražoto izmest, būs pavisam labi.
Visbeidzot – par atkritumiem. Nezinu, vai kritiku iztur argumenti par to, ka iepakojuma depozīta sistēmas izveidi Latvijā šobrīd pārlieku “sasteidzot” (?!). Kaimiņi igauņi un lietuvieši kaut kā ar to veiksmīgi jau tikuši galā, tādēļ tā drīzāk šķiet tāda kā atrunāšanās vai nevēlēšanās apgrūtināt ražotājus un atkritumu apsaimniekotājus. Vai tiešām vieglāk uzlikt papildu nodokli, nekā izveidot sistēmu, lai atkritumi līdz poligonam nonāktu pēc iespējas mazāk?…
acīmredzot pie varas esošais mafiozais grupējums atkritumu nozari vēl nav sadalījis