Jau 90. gadu sākumā, kad atguvām neatkarību, dažas partijas uzskatīja, ka lauksaimniecībai Latvijā nav nākotnes. Tomēr tolaik lauksaimnieki dibināja sabiedriskās organizācijas, vēlāk – arī kooperatīvus, lai spētu kopīgi aizstāvēt savas nozares. Un līdz ar to savu pastāvēšanu, dzīvošanu un strādāšanu laukos. Skumji, bet jāatzīst, ka visu šo divdesmit gadu garumā starp nozarēm, starp lielām un mazām zemnieku saimniecībām aizvien ir bijušas dažādas domstarpības. Nekas jau nav viennozīmīgs, nereti katram ir sava, pamatota taisnība. Bet nespēja vienam otru saprast, rast kompromisu dažkārt abām iesaistītajām pusēm ir nesusi pamatīgus zaudējumus.
Mazliet skumji, ka arī pašlaik, kad uzkrāta zināma pieredze, no kļūdām neesam mācījušies. Pirms dažām dienām lasīju preses relīzi, kurā par izstāšanos no Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP), kas apvieno 60 dažādas lauksaimniecības organizācijas, paziņoja Latvijas Biškopības biedrība, kas pārmet LOSP diskusiju trūkumu jautājumos, kas vitāli apdraud biškopības nozari. Kaut vai, piemēram, viens no biškopju ierosinājumiem bija aizliegt miglošanu 1000 m rādiusā ap cita īpašnieka īpašumu. Situāciju, kāda reāli ir laukos šajā ziņā, savu iespēju robežās mēģinājām pētīt arī laikrakstā. Un noskaidrojām: jā, ir atsevišķi zemnieki, kas nerēķinās ar kaimiņiem un smidzina savus vai savu saimnieku laukus, kaut vai ķimikālijas tiek ienestas blakus māju pagalmā. Bet ir arī tādi lauksaimniecības uzņēmumu kaimiņi, kuri sarīko skandālu tikai skandāla pēc. Tomēr, kā novērojām, lielākoties attiecības ir regulējamas, bet ne jau ar drastiskiem aizliegumiem. Acīmredzot šajā gadījumā trūka diskusijas, ko arī Biškopības biedrība LOSP pārmet.
Izstāšanās, manuprāt, gan nebija tā labākā izvēle nozarei. Kaut arī pati uzskatu, ka esmu no zaļi domājošās sabiedrības daļas, tomēr saprotu, ka bez attīstītas graudkopības un piensaimniecības neiztiksim. Mūsu valstī visiem nav tik biezs maciņš, lai iztiktu tikai no bioloģiski audzētiem produktiem. Bet dažādu aizliegumu dēļ tos nāktos ievest no valstīm, kur mēs nezināsim, kā tie ražoti. Vai to mēs gribam? Arī valsts ekonomikai lauksaimniecības nozares nogremdēšana populisma dēļ par labu nenāks.
Savukārt LOSP augstprātīgais tonis, kādā organizācija paziņoja par Biškopības biedrības izstāšanos, manuprāt, arī ir visnotaļ nepieņemams, sākot jau ar relīzes virsrakstu, kas rada aizdomas, ka kādas nopietnas problēmas varētu būt arī pašā LOSP. Relīzē norādīts, ka Biškopības biedrība pārstāv tikai daļu biškopju. Domāju, ka 3255 biškopji, kas ir 2/3 no visiem biškopjiem, nav maz, turklāt semināros, pasākumos neviens nešķiro, vai piedalās biedrības biedrs vai jebkurš interesents. Biškopji lielākoties ir tieši mazo zemnieku saimniecību pārstāvji. Tāpat arī nekorekti norādīt, ka biedrība, salīdzinot ar citā nozarēm, saņem dāsnas subsīdijas. Rodas jautājums, vai tad, ja izstāsies no LOSP, subsīdijas nesaņems vai to sadales kārtība būs citāda?
Tā nu pagājuši vairāk nekā 20 gadi, un nevar noliegt, ka attīstījušas saimniecības, ir sasniegta izaugsme, paši kļuvuši gudrāki, pieredzes bagātāki, bet lauksaimnieku vidū vienotības joprojām nav. Aizvien vēl kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.
