Nenoliedzami pandēmijas laiks mūsu dzīvē ienesis daudzas pārmaiņas un ne tās labākās. Un tomēr katram mākonītim ir arī maza zelta maliņa. Tieši šajā laikā cilvēki saprata, ka drošāk ir dzīvot, atgriežoties pie dabas: atgriežoties savās senču mājās, atrodot kādas pamestas mājas, kuras iegādāties, iekopt savu dārzu – kādas nu kuram ir iespējas un cik liela rocība. Tieši šajā laikā aizrautīgo dārzkopju pulkam, kas jau mums nebūt nebija tik mazs, ir piepulcējušies daudzi jauni entuziasti. Tie, kas atskārtuši, cik interesanti un skaisti ir baudīta dabas un paša radītos plaukšanas un augšanas brīnumus dārzā. Arī paša izaudzēts tomāts vai kāds cits dārzenis ir ne tikai garšīgāks, bet arī ēdājam draudzīgāks nekā lielražošanā augušais. Un kur tad vēl gandarījums par izdošanos! Es neesmu no tiem, kas apgalvo, ka nu tikai ēdīsim visu bioloģiski audzēto produkciju. Tas ir visai dārgs prieks, kuru mēs diemžēl visi nevaram atļauties. Bet dārzā priekš sevis un savas ģimenes mēs varam izaudzēt diezgan daudz vērtīgas produkcijas ar minimālu ķīmisko līdzekļu lietošanu vai, pat pilnīgi iztiekot bez tās. Arī risks nav tik liels, jo, ja neizdosies, nopirks attiecīgo dārzeni vai augli veikalā, bet no kļūdām būs iespējams arī mācīties. Un kur tad vēl šā procesa radošā puse! Dārzs ir jāsaplāno un jāiekārto. Vieni to uzticēs mācītam speciālistam, citi lūgs tikai konsultāciju attiecīgajai idejai, vēl citi mēģinās radoši izpausties paši. Pēdējā gadījumā, protams, jārēķinās ar vairākām dārza pārveidošanām, līdz būs sasniegts vēlamais efekts. Bet jāatzīst arī, ka tieši šajā procesā rodas jaunas, netradicionālas un interesantas idejas. Tieši tāpēc bija tik interesantas kādreiz populārās Latvijas Puķu draugu dienas. Cerams, ka kādreiz pandēmija beigsies un šī tradīcija neizzudīs vai arī tiks organizēts kas cits līdzīgs.
Pat tie, kas dzīvo Rīgā, cenšas tikt pie sava maza dārziņa. Tā bijušās Sporta pils teritorijā gandrīz 200 rīdzinieku 20 000 m² platībā ir izmantojuši piedāvāto iespēju ierīkot dārziņu kastēs, tādējādi gan zaļinot pilsētu, gan paši sev izaudzējot dārzeņus. Šis fakts gan dīvaini kontrastē ar to, ka pirms vairākiem gadiem Rīgā cilvēkiem ģimenes dārziņi tika atņemti un tur uzsākta vērienīga būvniecība. Varbūt pilsētu plānotājiem, plānojot dzīvojamās mājas, jāparedz vieta arī dārziem? No TV raidījuma «Kultūrdobe» redzam, ka dārzam nozīmīga vieta ir arī atpazīstamu kultūras darbinieku dzīvē. (Arī mums pašiem Tukumā, bijušās Fermenta rūpnīcas sētā, ir izveidojusies sava kultūrdobe.) Daudzi, kas pandēmijas laikā pārcēlās uz laukiem un kam ir iespēja strādāt attālināti, vēlas to turpināt. Valsts prezidents Egils Levits publiski izteicies, ka pilsētniekiem ir vēlme atstāt Rīgas centru un pārcelties dzīvot uz laukiem un par to vajadzētu domāt arī politiķiem. Jaunu cilvēku parādīšanas konkrētajā vietā varētu veicināt šīs vietas attīstību dažādās jomās. Kā vasarā novērojām Alūksnē, arī mazpilsētās gaida atgriežamies bijušos alūksniešus savās dzimtas mājās un par katru, kurš atgriežas, pilsētas patrioti priecājas. Varbūt ir cerība, ka iepriekšējo valdību laikā iztukšotie lauki atdzīvosies?
