Kad kolēģe sāka gatavot publikāciju par divreiz samaksātiem sodiem un secināja, ka īsti neviens neuzņemas atbildību par šādu pilnībā legalizētu cilvēku krāpšanu, pirmajā brīdī gribējās iesaistītās iestādes attaisnot. Par spīti neizdarībām, – jo kam gan negadās kļūdīties!? Bet, kad apklaušinājāmies riņķī un apkārt, uzzinājām, ka tāds gadījums bijis ne vienam vien paziņam un ne tāds vien!… Savādi, ka tā arī pateikts – labāk samaksājiet sodu otrreiz, būs drošāk un labāk… Un – lietas ar sodiem ir viena medaļas puse.
Pieradušiem neglabāt maksājumu kvītis, līdzīgas situācijas gadījušās daudziem gan par aktīvi reklamētas televīzijas rēķinu, gan par naudas atdošanu aizdevējkantorim, gan par sen izmaksātu televizoru. Viss samaksāts, bet vaļā tikt nevar… Tik labi šo visu zinām, jo neskaitāmas reizes esam meklējuši palīdzību kopā ar šiem cilvēkiem, kuriem pāris nesamaksātu latu aizmuguriski izauguši par piedziņas tūkstošiem. Šobrīd mēs nezinām, vai tā ir labi atstrādāta sistēma, kurā daži atjautīgi darboņi uzķēruši latviešu vienaldzīgo attieksmi pret čekiem, kvītīm un maksājumu uzdevumiem, un to izmanto savā labā. Vai arī – paviršība, kad dziļā riebumā pret uzticēto pienākumu kāds neceļ ne ausu par laikā sistēmā neievadītu maksājumu, nenospiesto pogu vai neieliktu ķeksīti… Diemžēl nezinām, cik daudzi mīļā miera labad rēķinu samaksājuši otrreiz. Bet ja nu reiz kāds tomēr ķepurojas, jo vadzis lūzis, tam ticis no visām pusēm. Kā daudzi atzinuši, taisnību meklējot, tikuši pazemoti, bijuši bezspēcīgi un nezinoši… Jo iestādes, kantori, biroji, kas taču it kā radīti, lai cilvēkam palīdzētu, patiesībā ieņem pretinieka pozu – to darbiniekiem allaž bijusi taisnība un viņi cilvēku – "mierīgo iedzīvotāju" – pratuši pasūtīt pāris māju tālāk pat tad, kad taisnība nav bijusi ierēdņu pusē.
Jautājums – ko darīt? Ikkatrā vietā taisīt durvis vaļā ar kāju, sarunu sākt bez labdiena un ar kašķi uzbrukt pirmajam? Izurbties cauri likumu krājumiem, lai iebāztu maisā to, kas, varas apziņu ieguvis, uzvelkot dienesta formu, solīdu kostīmu vai aizņemot vietu pieņemamā galda otrā pusē?.. Žēl, bet uz pašas ādas pārbaudīts, ka tieši tas nostrādā…
Šādas laikā nenospiestas pogas dēļ, liekas, un kāda paviršības rezultātā savulaik kļuvu par jaunāko māmiņu Latvijā. Nu noķēra manu puiku, braucot bez tiesībām, tas gan bija piemājas ceļš, bet mājai garām gāja lielceļš. Varu jau attaisnoties, ka puika mācījās braukt, bet sodu uzlika. Godīgi un laikus to arī samaksāju, kvīti, par laimi, saglabāju. Pēc laika saņēma dēls tiesas paziņojumu par mantas apķīlāšanu, personas kodā viens cipars bija mainīts, iznāca, ka dzemdējusi esmu 8 gadu vecumā. Laidu darbā smago artilēriju- vīru- arī kvīti varēju uzrādīt, viss nokārtojās. Nezinu gan, kas būtu, ja kvīti nevarētu uzrādīt.
Nekādu nejaušību – apzināti un ar nolūku aptīrīt. Sak, nedarīšu neko pagulēšu, gan banāns kā nēģerim iekritīs mutē.
Jā, izsūtītas vairākkārtējas ierakstītas vēstules, tad darbs noticis un pilsonis izvairījies.
Ja nav, tad arī soda nav un tādam ierēdnim par bezdarbību vai darba imitāciju nav jāmaksā, bet jāatlaiž.
Šodien pa ilgāku laiku sāku kārtot papīra kalnus nu jau izmetu 2003 līdz 2005 gada čekus, protams nejau pārtikas veikalu čekus, to es nekrāju tik ilgi. Un teikšu kā ir 4x tie ir man ļoti noderējuši, labi ok tie nieka 10 lati jau pirms kāda laika bija sīkums, bet tomēr nepatīkami, bet lielākais bija prasījums no parād piedziņas firmas bija 689 lati, protams viņi aprāvās tikai aizsūtiju čeka kopijas kas krāti 3 gadus 😀