Pirms ķerties klāt šo nedaudzo rindiņu sacerēšanai, izmetu loku cauri pilsētai, un ziniet, kas man tā "uzkrita"!? Ne jau vecā gadā krātā sniega čupa no kāda vēl nenotīrīta jumta (kaut iespējamības koeficents noteikti bija augsts), bet gan jāņotāji, kas jau kopš svētkiem vai atkal svaigi pielējušies klīst Tukumā, teju izklājoties ceļā automašīnām.
Bet ko darīt? Atkarība no grādīgajiem dzērieniem jau sen atzīta par nopietnu kaiti, kas cilvēkus nemēdz šķirot pēc dzimumiem, vecumiem un sociālā stāvokļa – ņem tik savā reibinošajā varā, un, saprotams, ne jau visiem pietiek garīgā un fiziskā spēciņa, lai ar šo atkarību cīnītos. Piemēram, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2009. gadā, izdalot uz galviņām, katrs Latvijas iedzīvotājs ir izdzēris 6,1 litru stiprā alkohola; tai pat laikā medicīnas iestādēs uzskaitīti 30 103 alkoholiķi. Un diezin vai gada laikā statistika būs kļuvusi saudzīgāki (ja vien… uz emigrējušo rēķina). Līdz ar to pārsteigums izpaliek, kad kādu no šiem sirgstošajiem nākas sastapt ielās.
Tomēr šoreiz ne par cēloņiem, kas ir vienā slejā neietilpināms temats, un pat ne – sekām (jo, kā zināms, no malas palīdzēt atkarīgajiem ir teju neiespējami), bet gan par pavisam banālu jautājumu – kur tad tādus "aizsvinējušos" likt? Kam zvanīt, ja redzu, ka kāds tiešām "cilvēka necienīgā stāvoklī" uz ielas burtiski izklājas? Ar avīzes starpniecību teju astoņu gadu garumā (kopš Tukumā nav atskurbtuves) esam to skaidrojuši vairākkārt – sarunās ar valsts policijas, pašvaldības, arī slimnīcas un dažādu ministriju pārstāvjiem. Bet visi vienmēr ir atbumbojušies, ka nav ne resursu, ne iespēju, lai iekārtotu atskurbtuvi. Tā viņi – zaļā pūķa draugi, savas dzērumā gūtās traumas ātrajos apārstējuši, likumā noteiktās trīs stundas policijā atsēdējuši un patversmē pretī neņemti – turpina klīst. Dažs apsaldējas tik smagi, ka pazaudē locekļus, dažs nomirst uz vietas… Un, domājams, tā ir tikai plikas veiksmes, ne stratēģiski pareizas plānošanas rezultāts, ka traģēdiju nav bijis daudz vairāk…
