Tagadne ir brīdis, kurā satiekas pagātne un nākotne. Laika grāmatā var uziet gana daudz iezīmīgu dienu, kas, atstājot pēdas pagājībā, ietiekušās tālu nākamībā. Apstājos pie 8. novembra.
2016. gada 8. novembrī Amerika izvēlējās savu 45. prezidentu. Abu kandidātu svaru kausi ir gandrīz līdzsvarā, priekšvēlēšanu kampaņas laikā kādreizējie draugi Hilarija Klintone un Donalds Tramps kļuvuši par sīvākajiem konkurentiem un nu gatavi viens otru atmaskot līdz pat apakšbiksēm. Notikumam ar aizturētu elpu seko visa pasaule. Pēc Lielbritānijas «Brexit» referenduma negaidītā iznākuma šķietami neiespējamais kļuvis pavisam iespējams. Kamēr vairākos štatos neizlēmīgie amerikāņi vēl svārstās, Eiropa noteikti zinātu, kuram atdot savu balsi. Diemžēl zemeslodes otrā pusē tās vēlmes netiks uzklausītas. Toties ekonomiski un militāri spēcīgākās lielvalsts prezidenta spēkos gan būs ietekmēt daudzu valstu likteņus. Arī Latvijas, kā tas ne vienreiz vien jau bijis.
Arī 1988. gada 8. novembris bija ASV prezidenta vēlēšanu diena, kad šis krēsls tika Džordžam Bušam vecākajam. Viņa acu skats bija tik cieši pievērsts Persijas līča rajonam, kur spīdēja melnais zelts, ka Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu tas pamanīja ar novēlošanos… Pēc tam, kad to bija atzinušas Eiropas Kopienas valstis. Bet mēs tā gaidījām un cerējām uz Lielā drauga atbalstu…
Savukārt Krievijā 1917. gadā naktī uz 8. novembri (pēc vecā kalendāra – 25. oktobri) pēc valsts apvērsuma, ko boļševiki sauca par Lielā Oktobra sociālistisko revolūciju, gāžot Pagaidu valdību, pie varas nāca Tautas komisāru padome ar Vladimiru Iļjiču Ļeņinu priekšgalā. Dižā vadoņa idejas krietni pārdzīvoja pašu tā radītāju, un centienus tās iemiesot dzīvē uz savas ādas vēlāk izbaudīja visu bijušo padomju republiku pilsoņi. Tostarp Latvijas. Nejautājot, vai to vēlas.
Bet 8. novembra izskaņā tukumnieki skatījās «Melānijas hroniku» Viestura Kairiša režijā (turpmākajās dienās to redzēs slampenieki, milzkalnieki, smārdenieki un tā līdz Engurei un Kandavai visu mēnesi) – filmu par laiku, kurā “sistēmas buldozers brauc pāri sīkām skudriņām, un skudriņas ir pārāk inteliģentas, lai sāktu kauties un aizstāvēt sevi ar zobiem un nagiem” (Kristīne Matīsa, «Kultūras Diena»). Toreiz gan dažiem bijusi iespēja izvēlēties – kļūt par nodevējiem vai palikt cilvēkiem. Pārējos tūkstošus sastūma lopu vagonos tāpat. Neko nevaicājot.
– Vispār izbrīna, ka vēl nav filmu par izsūtīšanām.
V.K. … Tas arī ir jautājums, vai mūsdienu sabiedrība spēs virzīties tālāk, ja tā pati nespēs uzfilmēt šādu filmu? Es jau nesaku, ka mēs uztaisīsim kaut ko labu vai sliktu. Vienkārši šobrīd ir tā, ka to nemaz fiziski nav iespējams izdarīt. Tas ir konteksts, kurā es sāku apšaubīt Latvijas iespējamību, ja reiz ir tā, ka tā pati nespēj nodrošināt, ka kāds var uztaisīt filmu par tik nozīmīgu tēmu. Līdz ar to manā skatījumā Latvija principā nepastāv, ja jau tā nespēj reflektēt par to, kas tā ir. Šī filma ir neiespējama, un, to taisot, es šim absurdam pievēršu uzmanību. Varbūt cilvēki aizdomāsies.
– Tā ir interesanta nostādne – ja Jūs filmu neuztaisīsiet, tad Latvija nepastāvēs.
V.K. Bet tā ir jādomā. Nav runa par to, ka filma sanāks vai nesanāks, lai arī mēs to centīsimies nodrošināt. Es to saistu ar nācijas pastāvēšanu, jo kāpēc, piemēram, pastāv vācu nācija? Tāpēc, ka tā spēj izanalizēt savu vēsturi.
(Avots: Arterritory.com, Spītēt degradācijai, 12.11.2012)
Nav runa,vai uztaisīsim ko labu vai pēdējo m….sludinājumu,dodiet tik naudu-kā pie mums pierasts-naudu iztērēja,bet par rezultātu neviens neatbild-visur viens vai tā ir valsts pārvaldē vai kultūra,naudu izsaimniekot pieprot visur