Ech, zīmējot rudens lapas, nevaru neievērot vītuma čokurā raujošās formas – tos pamiruma punus, kas jo dienas tuvina kritušos pīšļiem… Ar šo rudens piesitienu dzirdīgāk pēdējā laikā esmu ieklausījies veco ļaužu stāstos un sapratis vienu – cik reizēm sasodīti grūta un sāpīga ir aiziešana. Dzirdēju vienu stāstu, kur omīte gūžu lauzusi, bet operēt viņu neriskēja – atveda ātrie mājās, bet savādi gārdzošu. Izrādījās – insults. Arī tur vairs neko – lai guļ mājās un ģimenes ārsts lemj, ko tālāk iesākt. Tā omīte ne pie pilnas apziņas – ne ēdusi, ne dzērusi pēc nedēļas aizgāja… Un līdzīgu stāstu, ticu, ka ir miljoniem – sāpīgu un satriecošu. Kamēr pašu līdzīgas problēmas neskar, teju var iesmaidīt – ja reiz viss Dieva ziņā, tad jau Debesu kancelejā ar priekšnieka akceptu kādi radoši prāti lemj – lūk, šim puisim par medus zagšanu zarnas ap ozolu izritinās; šim – tas pats, bet pēc granātas eksplozijas kaujas laukā; tai jaunajai māmiņai vēzi dosim plus aklumu izskaņā piedevām, bet tam dzejdarim – tuberkulozi. Kas par izdomu, kas par ļaunu un perversu fantāziju! Kā vārdā..??? Vai tas ir veids kā tuvoties Mīlestībai un Patiesībai, vai tikai Tam, kuram pieder Spēks un Valstība…? Viedām zināšanām tuvinātie teic, ka dzīvojam, lai mācītos – arī ciešanu pieredze ir svētīga un patiesībā – jau pirms dzimšanas izvēlēta. Redz, dzīve dvēselēm vien tāda spēlīte – aiz katra kļūmīga soļa kādas lamatas; izgāzies – sāc no jauna, bet tāpat – ej, pa kuru ceļu iedams, visur priekšā kaps. Kam lemts tikt pakārtam, tas nenoslīks – tādas, lūk, ņiprās atziņas līdz mirklim, kamēr kāds cits tev neaizver acis… Aizsaule joprojām ir mīkla un lielais nezināmais pat ticīgajiem – jaunībā par šiem jautājumiem pārāk nesatraucamies, bet vēlāk, skat, domas un sirds jau gurst – ko padarīsi tam, ko nav iespējams mainīt… Agrāk vai vēlāk mēs padodamies, tāpēc visu cieņu tiem vecajiem ļaudīm, kas cenšas dzīvot aktīvi – nūjo, sēņo, spēlē teātri vismaz pagalmā uz soliņa, auklē mazbērnus un atrod citas nodarbes, lai priecātos par dzīvi arī tās sāpīgajā norietā… Kā gan vēl – ja ne ar godu dzīvot un tā arī aiziet…?
