Iepazīt kolēģu darbu reģionos, mācīties, kā veidot savus laikrakstus profesionālākus, daudzveidīgākus un – pats galvenais – sniegt lasītājam saprotamu, ticamu un faktos balstītu informāciju – ar šādu mērķi kā pagājušajā, tā arī šajā gadā norisinās Latvijas Žurnālistu asociācijas organizētais reģionālo mediju semināru cikls, kura viena no tēmām bija – kā politiķu izteikumos atklāt melus un kā viedokļu žurnālistikas vietā veidot faktu žurnālistiku. Par to reģionālo mediju pārstāvjiem Bauskā un Kuldīgā stāstīja žurnāliste Evita Puriņa, kas pieredzi guvusi dažādos mediju izpētes projektos, savulaik strādājusi laikrakstā «Zemgales Ziņas», žurnālā «Ir», «Re:baltica», bet šobrīd piedalās mediju pratības projektā vidusskolēniem «Pilna doma» un veido materiālus sabiedrisko mediju portāla rubrikā «Melu detektors».
Melu ziņām pretī jāliek patiesība
Evita Puriņa:
– Tas, ka pēdējos gados ir ļoti attīstījusies faktu pārbaude jeb tā sauktie melu detektori, ir saistīts sociālo tīklu ziņām, ar sociālo tīklu izaugsmi, kur iespējams publicēt jelkādu informāciju, jebkādu drazu. Savukārt žurnālistam ir jāspēj šajā drazā atrast un lasītājiem pateikt – kas ir kas.
Aptaujā ASV 2017. gadā secināts, ka 67% iedzīvotāju ziņas iegūst sociālajos tīklos, no tiem 45% – feisbukā. Pieļauju, ka Latvijā nav citādāk, un līdz ar to varam nojaust, kādas ir šīs ziņas, kuras cilvēki patērē, un ka tās ne vienmēr ir uzticamas. Īpaši tā saukto melu ziņu apjoms pieauga pirms Brexita Lielbritānijā. Toreiz tika izplatītas dažādas ziņas, tostarp – ka bēgļi Anglijā iebrauks ar autobusiem no Eiropas vai ka Lielbritānija ietaupīs miljoniem mārciņu no tā, ko tagad tā maksā Eiropas Savienībai. Un ietaupīto varēs izlietot veselības aprūpei. Tagad zinām, kādas ir šādu ziņu sekas – ka jebkurš Brexit modelis Lielbritānijai būs neizdevīgāks, nekā palikšana Eiropas Savienībā, ka reāli nekāda ietaupījuma nav, bet ir tieši otrādi, ka mārciņas vērtībai ir milzīgs kritums. Tomēr, acīmredzot, mediji nebija pietiekami stipri, lai šādas ziņas atspēkotu. Otrs notikums ir ASV prezidenta vēlēšanas, un arī šajā ziņā melu jeb izdomātās ziņas pārspēja oficiālo informāciju kanālus – kādā brīdī tā sistēma tika iedarbināta tik spēcīgi, ka vairākums cilvēku noticēja viltus ziņām, piemēram, ka Romas pāvests esot ieteicis Donaldu Trampu kā cilvēku, par kuru balsot, vai ka Hilarija Klintone ir pārdevusi ieročus teroristiem. Abas ir viltus ziņa, kas ieguva daudz apmeklējumu, un tagad varam teikt, ka ietekmēja vēlēšanu rezultātus. Un tā lielākais populists Tramps tika ievēlēts. Kā tagad ir izskaitījis laikraksts «Washington Post» – vidēji pusotra gada laikā viņš katru dienu tviterī bija samelojies septiņās paša ievietotajās ziņās, bet ir cilvēki, kas viņam tic. Tas arī parāda, kāpēc melu detektori ir būtiski – tie neļauj meliem izplatīties un cenšas kaut kādu daļu atspēkot. Piemēram, tā tika parādīts, ka Baltā nama ziņa par vēsturiski lielāko cilvēku skaitu Trampa inaugurācijā ir meli, jo Obamas inaugurācijā tas bija vismaz par divām trešdaļām lielāks, ko apliecināja attēli. Baltais nams šo ziņu pēc tam pasniedza kā alternatīvo faktu – šis apzīmējums jau tautā ir iegājies.”
Latvija no pasaules neatpaliek
Kā atzina E. Puriņa, Latvija viltus ziņu jomā ne ar ko neatpaliek no Lielbritānijas vai ASV:
– Ja tā būtu tikai šo valstu problēma, mēs par to nerunātu, bet mums pašiem ir savi varoņi. Jau priekšvēlēšanu laikā redzējām, ka Saeimas deputāta Alda Gobzema feisbuka lapa ir ļoti interesanta – viņš tur bija sarakstījis ļoti daudz apšaubāmas un melīgas informācijas, bet šādi – manipulējot ar informāciju un ar viltus faktiem, viņš uzbūvēja savu sociālo kampaņu un tā šī partija ieguva diezgan lielu vēlētāju daļu. Piemēram, viens izteikums bija, ka Latvijā ir augstākie darba spēka nodokļi – tā nav taisnība; pat salīdzinot ar Igauniju, mēs neesam sliktāki, bet tautā šādas ziņas labi aizgāja. Un, ja kāds žurnālists mēģina pret to iebilst, viņš tiek apmētāts ar mēsliem. Piemēram, Gozems bija minējis, ka Latvijā iedzīvotāji 24% no saviem ienākumiem tērē medikamentiem. Varbūt kāds tik daudz tiešām tērē, bet es noskaidroju, ka vidēji tie ir 2-3%, un, kad Gobzemam pa tālruni vaicāju, viņš atzina, ka ir kļūdījies, bet nākamajā brīdi feisbukā viņš mani nozākāja par neprofesinālu. Tā ir tā realitāte, ar kādu Latvijā ir jārēķinās. Un, ja mēs vaicātu, vai Gobzema vēlētāji lasīs, ka viņš ir samelojies, tad domāju, ka noteikti ne, jo viņiem tādi žurnālisti, kā Inga Spriņģe un Edgars Kupčs vai Evita Puriņa nav nekādas autoritātes – viņi teiks, ka mēs esam nopirkti vai angažēti.
Jāteic, arī mediji ir vainīgi, ka ļauj šādām ziņām izplatīties un ka neliek pretī skaidrojumu, lai tās atspēkotu. Ir atklāti par melus ziņām jāpasaka, ka tās ir muļķības, ka tie ir meli. Piemēram, zaļzemnieka Viktora Valaiņa pirmsvēlēšanu kampaņa, kur paša izdotajās avīzēs viņš bija sev piedēvējis neizdarītus vai citu izdarītos darbus. Tie bija meli un tie nostrādāja un, lai arī ZSS ieguva niecīgu balsu skaitu, viņu lielākais melis Valainis iekļuva Saeimā. Tas liecina, ka cilvēki viņam noticēja, lai gan viņš sabiedrības labā nebija izdarījis pilnīgi neko no tā, ko sev piedēvēja. Un Iveta Grigule ar šādiem meliem iekļuva Eiropas parlamentā. Liela nauda un meli. Tāpēc vien mums ir šādas ziņas jācenšas atspēkot.
Tikpat svarīgi ir atspēkot arī krievu valodā izskanējušās ziņas, jo, kā izpētījis NATO stratēģiskās komunikācijas centrs, 85% no tvitera krievvalodīgā satura ir mākslīgi jeb robotu veidots. Tas nozīmē, ka uzbāzīgi, masīvi tiek publicēta viena un tā pati ziņa, kas tiek radīta kādā melu fabrikā, bet sociālie tīkli tiek izmantoti, lai šādu saturu izplatītu. Piemēram, ka Latvijas prezidentam ir aizliegts ar žurnālistiem runāt krievu valodā utt.
Kas ir izdarīts?
Pirmais bija žurnālistes, «RE:Baltica» pētnieces Ingas Spriņģes veidotais melu detektors 2014. gadā, kas vēlāk tika turpināts. Arī 2018. gadā pirms Saeimas vēlēšanām – pēc partiju līderu sarunām pa nakti pārbaudījām katru faktoloģisko izteikumu un pēc pāris dienām publicējām. Un nebija grūti atrast melus, jo politiķi sēdēja Latvijas Televīzijas pirmajā studijā un meloja vienā laidā, un nebija kauna, ka tika daudz Latvijas viņus redz.
Jā ir dzirdēts, ka «Melu detektors» ir tendenciozs un pārbauda tikai vienu partiju, bet tā nav taisnība, jo, tāpat kā Tramps melo septiņreiz dienā, tā arī, piemēram, mūsu Tēvzemieši melo biežāk nekā citas partijas. To dara arī Gobzems un ZZS, kas iepriekšējā valdībā bija varas un premjera partija, ieskaitot pašu premjeru. Piemēram, viņš teica, ka bez veselības aprūpes, ieviešot jauno apdrošināšanu, nepaliks neviens, jo pašvaldības būs īpašs palīdzības grozs, bet uzreiz jau kļuva skaidrs, ka Kučinskis melo, jo nekāda palīdzības groza šiem cilvēkiem nav. Līdzīgi bija arī ar «Attīstībai Par», tikai «Vienotībai», lai arī neesmu šīs partijas fane, melus bija grūti atrast…
Taču pats galvenais, ka patiesībai ir jābūt fiksētai, jo uz vienu daļu cilvēku tā iedarbojas. Tāpēc nevar būt tā, ka parādās melu straume un neviens tai neiebilst. Protams, te allaž ir jautājums par to, vai, atspoguļojot šādus melus, mēs netaisām šiem cilvēkiem papildu popularitāti, tomēr es uzskatu, ka visi meli ir jāatspēko, jo nereti politiķi melo apzināti. Piemēram, Mūrniece stāsta, kāpēc nevajag runāt par Kopdzīves likumu, jo Satversmes tēvi jau šo normu esot nostiprinājuši. Meli! 2005. gadā Šlesera valdības laikā pieņēma Satversmes grozījumus, ka laulība ir starp sievieti un vīrieti. Tātad – tie ir meli un maldināšana. Vai tiesībsargs Jansons laikā, kad ministrs Šadurskis virzīja nosacījumu par mācībām latviešu valodā, apgalvoja, ka visās vidusskolās Igaunijā visi jau sen mācās igauniski, bet tā nebija taisnība – Igaunijā arvien vēl daļa skolēnu mācās krieviski. Līdz ar to ir daudz populisma valsts mērogā un gan jau arī, ka tāds ir reģionos. Faktus nav grūti atrast – atliek tikai turēt acis un ausis vaļā.
[..} Te gribu pieminēt arī publikācijas par skolu slēgšanu – ir ļoti rūpīgi jāvērtē, ko un kā jūs rakstāt. Ja kaut ko saka novadā, var taču piezvanīt piemēram, uz ministriju un paprasīt, ir tā vai nav. Savulaik esmu šādus skaidrojumus meklējusi pie tagadējās politiķes Papules, kas tagad melo kā ārprāts – viņa atļāvās pateikt, ka krievu skolās eksāmenu rezultāti ir labāki nekā latviešu skolās! Kad nākamajā dienai viņai piezvanīju un vaicāju, no kurienes ir šāda informācija, viņa teica, ka tādi ir OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) pētījuma rezultāti, bet tajos ir minēts tieši otrādi, ka latviešu skolās ir labāki rezultāti. Tā mēs pierādījām, ka viņa melo, jo nevarēja piesaukt nevienu faktu, kas to apliecinātu.”
