Kas tad vēl tik detalizēti un regulāri rakstīs un vēstīs par to, kā dzīvo ļaudis Latvijas reģionu pilsētās un pagastos, ja ne vietējās avīzes, portāli un televīzijas? Lokālais un līdz ar to arī unikālais saturs ir reģionālo mediju būtiskākā priekšrocība, salīdzinot ar nacionāla līmeņa medijiem, secina viena no pētījuma «Latviju mediju vides daudzveidība» autorēm Laura Uzule, Latvijas Universitātes doktora zinātniskā grāda pretendente komunikācijas zinātnē.
Tieši viņa šajā krājumā pētīja un analizēja reģionālos medijus. Secinājumi atklāj arī to, kāpēc reģionālie mediji ir vajadzīgi auditorijai, kurai tie strādā. Reģionālajos medijos ir vērojama ļoti aktīva sabiedrības interešu aizstāvība, kas ilgtermiņā vainagojas ar panākumiem, veicinot sabiedrības uzticēšanos reģionālo mediju darbam. Tāpat, lai radītu kopības izjūtu, regulāri tiek uzklausīti un atspoguļoti lasītāju viedokļi, skaidroti nesaprotamie jautājumi, aktualizētas un novērstas novērotās neizdarības lokālajā vidē, veicinot savstarpējo uzticamību un arī atbildīgumu.
– Šobrīd reģionālajiem medijiem ļoti būtisks jautājums ir atrast savu vietu Latvijas mediju vides daudzveidībā, jo tiem, it īpaši drukātajai presei, ir pārmaiņu laiks. Moderno informācijas tehnoloģiju dominante līdzi nes arī sociālo mediju uzplaukumu un operatīvu ziņu sniegšanu. Trīs “K” princips jeb ātra atbilžu sniegšana uz jautājumiem “Kas? Kur? Kad?” ir sociālo mediju prioritāte. Kādā virzienā iet reģionālajai žurnālistikai, lai tā arī turpmāk būtu noderīga un vajadzīga savai reģionālajai auditorijai? Pētīt un analizēt? Risināt vietējās kopienas problēmas?
L. Uzule:
– Uz šo jautājumu man daļēji ir snieguši atbildes visi pētījumā intervētie žurnālisti, akcentējot, ka šobrīd pats svarīgākais visiem reģionālajiem medijiem ir saprast to, ka viņi ir lokālās idejas, lokālās vietas vēstneši. Tas nozīmē, ka vēl jo lielāks akcents nākotnē būtu jāliek uz lokālo piederību, protams, ņemot vērā arīdzan to, ka ir jāpiedāvā savai auditorijai redzējums arī uz Latvijā un pasaulē notiekošajiem procesiem. Taču pamatu pamats reģionālajiem medijiem ir lokālās piederības radīšana, veicināšana un attīstība. Lai spētu konkurēt ar citiem medijiem, kuri ir vēl ātrāki un kuros ziņas ir momentā pieejamas, tad viens no reģionālo mediju virzieniem, kā izdzīvot, attīstīties un pilnveidoties, ir doties dziļumā, – respektīvi, kādu konkrētu tēmu mēģināt pēc iespējas analītiskāk izzināt un izpētīt, un attiecīgi piedāvāt savai auditorijai. Otrs virziens ir mēģināt atbilstoši savām finanšu un cilvēku resursu iespējām, piedāvāt auditorijai modernākas iespējas informācijas ieguvē, proti, attīstīt savus portālus un mājas lapas, kas nu jau ir gandrīz visiem drukātājiem reģionālajiem medijiem. Kopējie pētījumi rāda, ka šobrīd ļoti liela daļa ziņu tiek likta šajos portālos, bet analītiskie raksti ir piedāvāti drukātajā izdevumā. Tā ir vēl viena tendence, uz ko reģionālie mediji šobrīd apzināti strādā.
– Arī reģionu medijiem ir svarīgi būt vajadzīgiem saviem lasītājiem. Es to saredzu ciešajā saiknē ar vietējo kopienu. Taču kādus uzdevumus žurnālistikai šī saikne izvirza? Reģionā strādājošajiem žurnālistiem nav viegli būt sabiedrības “sargsuņiem”, jo ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji viņiem ir pazīstami, ikdienā uz ielas satikti. Jūs jau savā pētījumā norādījāt, ka reģionālajos medijos strādājošie par savu nozīmīgāko profesionālo pamatuzdevumu neuzskata “sargsuņa” funkcijas, bet gan “draudzīga palīga un informatora” pienākumu pildīšanu. Vai tas ir pareizi, no profesionalitātes redzespunkta raugoties?
– Reģionālie mediji vienmēr būs ciešāk saistīti ar lokālo kopienu. Tas vienlaikus ir viņu pluss un mīnuss. Jo ciešāk esam ar auditoriju, jo labāk izprotam problēmas, ar kurām konkrētā auditorija saskaras, un mums ir lielāka iespēja mēģināt tās risināt. No otras puses šī ierobežotā kopējās auditorijas telpa rada iespējamo neobjektivitāti. Taču pētījums par Latvijas mediju vides daudzveidību liecina, ka reģionālajā presē ir ļoti daudz labu piemēru, kad žurnālisti aktīvi cīnās un iestājas par taisnību, aktīvi mēģina atklāt dažādas nelikumības, kas notiek pašvaldībās, uzņēmumos vai visapkārt citur. Protams, lai nezaudētu auditorijas dāvāto augsto uzticības kredītu, būtiski ir veicināt žurnālistu profesionālās darbības paaugstināšanos un pamatprincipu ievērošanu. Pirmkārt, tā loma ir būt informatoram, informēt sabiedrību par to, kas notiek un notiks, un darīt to pēc iespējas godprātīgāk, ievērojot profesionālos pamatprincipus. Tie ir: iestāšanās par kopienu, tās vajadzībām un vēlmēm, žurnālistu pieejamība, profesionālais atbildīgums, kā arī objektivitāte un vienlīdzība. Kā jau pētījumā norādīju, žurnālistiem ir jāizjūt cieņa un atbildība pret savu auditoriju, sagatavojot pilnīgus, precīzus un godīgus materiālus, jo, atšķirībā no nacionāla mēroga laikrakstiem, kopienu žurnālistiem ir daudzkārt grūtāk nodalīt privāto un darba telpu, viņiem lokālajā vidē ir jādzīvo ik dienu. Līdz ar to reģionālajā žurnālistikā netiek īstenotas “šauj un bēdz” metodes vai dzeltenās žurnālistikas paņēmieni, šeit žurnālisti uzvedas cilvēciski, tiek veiktas pieklājīgas intervijas, pret cilvēkiem jeb informācijas avotiem žurnālisti izturas kā pret personībām, nevis kā pret patērējamām lietām.
– Un vai mums, reģionālajiem medijiem, tas izdodas?
– Kopumā reģionālo mediju darbs ir novērtējams ļoti atzinīgi, ņemot vērā to finansiālos resursus (kas, kā atzīst pilnīgi visi žurnālisti, ir nepietiekami) un cilvēku resursus, jo redakcijās ir nepietiekams štata žurnālistu skaits un atalgojums, žurnālistiem ir ļoti daudz jāstrādā un avīzēs nepārtraukti jāaizpilda ļoti liels apjoms, tostarp tagad vēl arī – portālos. ####Kopumā sabiedrībai reģionālā prese ir ļoti nepieciešama, tāpēc es arī savā pētījumā aicināju vairāk valstiskā līmenī domāt par to, kā veicināt reģionālo mediju attīstību, un to, lai tik tiešām reģionālie mediji varētu izdzīvot. Tas ir ļoti svarīgi un būtiski gan informācijas vides daudzveidības aspektā, gan, lai veicinātu piederību konkrētai vietai un Latvijai kopumā, piederību latviskumam.##### Mēs līdz galam nenovērtējam to, cik liela loma ir reģionālajiem medijiem.
– Ir vēl kāds nozīmīgs mūsu darba aspekts. Tās problēmas, ko palīdzam mūsu lasītājiem risināt, ne vienmēr piesaista lielo nacionālo mediju uzmanību, tāpēc ne reti esam pirmais un arī vienīgais “salmiņš”, pie kā cilvēks ķeras, meklējot palīdzību. Taču ir gadījumi, kad vietējā kopienā dzirdam – “jūs jau tikai par sliktām lietām rakstāt, skat, kā otra avīzīte (pašvaldības izdevumi) – par labo vien”. Šie pašvaldību izdevumi, kas tikai nosacīti tiek izplatīti bez maksas, jo faktiski tiek izdoti par nodokļu maksātāju naudu, kropļo cilvēku izpratni par žurnālistiku. Vai šis jautājums nebūtu jārisina valstiskā līmenī Saeimas deputātiem, valdībai?
– Es to arīdzan savā pētījumā minu kā ļoti svarīgu lietu, kas tik tiešām ir maksimāli ātri jāsakārto likumdošanas ziņā, lai tik tiešām būtu aizsargātas jūsu, žurnālistu tiesības, un lai jūs varētu strādāt vismaz līdzvērtīgā konkurencē. Pašvaldību izdevumi nav mediji, tie ir sabiedrisko attiecību speciālistu veidoti izdevumi, ar kuru palīdzību tiek slavināti pašvaldību labie darbi. Diemžēl Latvijas sabiedrība vēl aizvien nav pietiekami izglītota šajā ziņā. Proti, cilvēki nespēj nošķirt, kas ir sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavots materiāls un kas ir žurnālista sagatavots materiāls. Tā ir viena no problēmām, ar kuru jācīnās. Tieši tādēļ, iespējams, iemesls, kāpēc varbūt sabiedrībā nedaudz ir mazinājies žurnālista prestižs, ir šādi sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavotie materiāli, tāpat arī reklāmas, konkrēti nenorādot, ka tas ir kāds reklāmas sadarbības projekts. Šajā ziņā mēdz grēkot arī reģionālie izdevumi, nenorādot, ka konkrētais materiāls ir reklāma. Tas viss mazina kopējo sabiedrības uzticēšanos žurnālistiem un medijiem kopumā. Tā ir vēl viena šķautne, ar kuru jācīnās. Taču, pirmkārt, ir jāsakārto likumdošana, lai būtu godīga, līdzvērtīga konkurence.
– Ar likumu aizliegt pašvaldībām izdot savus izdevumus?
– Tas ir viens variants, taču to droši vien būs ļoti grūti īstenot, jo Latvijas politiskajā vidē apgrozās arī pašvaldību pārstāvji. Taču reģionālo mediju žurnālisti varētu cīnīties pret šādiem mediju izstrādājumiem, ik pa laikam iekļaujot savā izdevumā kādu skaidrojošu materiālu un tādā veidā izglītot savu auditoriju un pievērst uzmanību šai problēmai.
– Kāds jūsu redzējumā ir ideālais mērķis, uz kuru reģionālajai žurnālistikai tiekties, domājot par savu lasītāju (vietējām televīzijām – par skatītāju)?
– Es domāju, ka šis ideālais mērķis ir kalpot savai vietējai kopienai, veidot patiesi lokālus stāstus, kas radušies, mijiedarbojoties ar auditoriju un ņemot vērā tās vēlmes. Lai tā notiktu, ir ļoti būtiski nopelnīt un uzturēt sava lasītāja, sava skatītāja augsto uzticēšanos. Kopumā pētījumi rāda, ka reģionālie mediji ir tie, kuriem sabiedrība vēl aizvien uzticas, neraugoties uz to, ka sabiedriskās attiecības, reklāma un sociālie mediji savā ziņā mēdz degradēt žurnālista tēlu, jo ne vienmēr viss šis process norit godprātīgi. Par spīti tam žurnālistam jācenšas savu darbu darīt maksimāli labi, pēc augstākajiem profesionalitātes standartiem.
– Reģionālie žurnālisti, manuprāt, ir savas profesijas patrioti un pat pārvērtuši savu darbu par dzīvesveidu, taču dažreiz domāju, – cik ir to cilvēku, līdz kuriem nonāk mūsu publikācijas drukātajā presē, cik daudzi tās izlasa? Moderno informācijas tehnoloģiju laikmetā drukātās preses tirāža krīt. Turklāt nav nekāds noslēpums, ka skolēnu lasītprasme pasliktinās, kas attiecīgi atstās ietekmi uz cilvēka tālākizglītību turpmākajā dzīvē. Cik vēlāk būs tādu ļaužu, kuri vispār spēs izlasīt un uztvert tekstus?
– Tas ir ļoti smags jautājums. Jauniešu lasītprasme un spēja analizēt patiesi diemžēl kļūst sliktāka, tāpat sliktāka kļūst spēja izteikties. Tā ir viena no blaknēm, pateicoties tieši sociālajiem medijiem, kuros viss ir jāpasaka pēc iespējas īsāk, kodolīgāk. Tas neveicina valodas attīstību. Un šis ir arī jautājums par to, kā ģimenē tiek veidotas lasīšanas un informācijas iegūšanas tradīcijas. Jaunieši nedzīvo noslēgtā vidē. Viņi komunicē ar saviem vecākiem. Arī izglītības iestādei ir liela loma, kā veicināt jauniešos interesi par lasīšanu, spēju analizēt un vērtēt situāciju. Jaunieši ir gudri, tikai viņiem trūkst piemēra. Bet es nedomāju, ka nākotnē būs pavisam traki. Pasaules tendences liecina, ka galu galā konkrētā vecuma posmā tomēr mainās gan uzskati, gan atkarības no sociālās vides, interneta medijiem un draugu viedokļiem. Personība nobriest, un līdz ar to mainās uztvere. Tas ir atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā reģionālajiem medijiem varētu izdoties ieinteresēt jauniešus lasīt, un viens no šiem ceļiem varētu būt mēģināt viņu uzrunāšana caur savām mājas lapām, piemēram, interaktīvā veidā mēģināt ieinteresēt ar kāda konkursa palīdzību vai arī aicināt pašus sagatavot kādus materiālus. Un, ja šie jaunieši regulāri ieskatīsies portālā vai mājas lapā un ja tur būs kāds ļoti interesants materiāls, kas netiks pilnībā publicēts portālā, bet būs tikai informācija, ka tas būs izlasāms drukātajā presē, iespējams, ka šādi, palēnām, pakāpeniski ieinteresējot, var izaudzināt jaunu lasītāju paaudzi. Gribu ticēt, ka tas ir iespējams.
