Atsauksim mazliet atmiņā rudens sākumu – 13. septembri, kad rīti jau kļuva mazliet vēsāki un zāli klāja vēsa rīta rasa. Tā bija diena, kad biedrība «Radīts Jaunpils novadā» bija noorganizējusi ekskursiju visiem interesentiem, lai tie varētu izbaudīt daļu no pašu novadā radītā brīnuma – tās īstās Jaunpils garšas. Par visiem ceļojuma laikā sastaptajiem mājražotājiem arī aprakstījām… Izņemot vienu – Veroniku Smirnovu, tādēļ nu, lai pagūtu vēl pirms Ziemassvētkiem, devāmies uz Jaunpils novada Jurģu ciemu privātā ekskursijā, lai varētu apskatīt «Rogu» māju lielo saimniecību.
Jau pati aizkļūšana līdz galamērķim bija gana interesanta. Tā kā tikai bija mazmazītiņa nojausma, kur saimniecība atrodas, sazinājāmies ar Smirnovas kundzi iepriekš. Tā kā saprašana pa Jurģu pusi tāda mazāka, tad nekas cits neatlika, kā pa bedrēm un dubļiem klāto ceļu braukt, fonā klausoties Veras kundzes norādījumus. Bet tā, kopīgi sadarbojoties, nonācām īstajā vietā un pat norunātajā laikā. Kamēr lēnām mēģinājām apbraukt ceļa bedres, bija sācis pamatīgi snigt. Taču tas netraucēja diviem mājas sargiem – cēlajam Muktariņam un draiskulīgajai Izabellai – mūs sagaidīt pašā sētsvidū. Arī saimniece mūs jau gaidīja uz mājas sliekšņa, bet, ieejot iekšā, sajutām ceptu kartupeļu pankūku smaržu. Un saimniece mūs uzreiz aicināja pie galda, savādāk i nevarot būt – visu pirms esot jāuzēd, tā nu tas šajās mājās esot pieņemts. Tā, pie galda sēžot, kad vēl pēdējās pankūkas čurkstinājās uz pannas, uzsākām sarunu par dzīvi un arī par saimniecību.
«Sarkanā karoga» laikos viss bija uz vietas
– Man jau te ir labi! – tā mūsu sarunu uzsāka Veronikas kundze. Tik vajagot to sīkumiņu, kura vienmēr pietrūkstot – naudiņas. Jo, ja tās būtu vairāk, tad arī saimniecībā izskatītos mazliet savādāk. Taču vienalga – lēnā garā visu laiku ejot tik uz priekšu.
– Saimniecība tapusi un top faktiski visu laiku. Iesākumā es jau neko, jo man bija tikai dzīvoklis ēkā, kur tagad atrodas viesu māja. Tur bija arī feldšerpunkts, ēdnīca un klubs – ballīšu zāle, kas pastāv vēl joprojām. Tajā laikā te, kur tagad dzīvoju, bija kolhoza kantoris un pasts, blakus arī darbnīcas. Un viss kopā tas saucās kolhozs «Sarkanais karogs», kas pastāvēja līdz 1975. gada decembrim, pēc tam to pievienoja kolhozam «Dzirkstele», – atcerējās Veronika.
Tad, kad nākuši juku laiki, uz viņas dzīvoklīti pieteicies jauns īpašnieks, bet ar lielu cīnīšanos Veronikai izdevies māju iegūt savā īpašumā. Un aptuveni ap to pašu laiku arī noprivatizējusi kolhoza priekšnieka dzīvokli, to, kur tagad dzīvojot, un nu jau četrus gadus šīs varot saukt par savām mājām.
Visos laikos – labākos vai sliktākos – Veronikas ģimene turējusi lopus – gotiņas, bullīti, cūciņas un aitiņas.
– Par bulli vecajos laikos varēja dabūt 1000 rubļus, par cūku – 350. Un tā bija liela nauda. Atceros, Jurģos bija saceltas jaunās daudzstāvu mājas un visi, kas tur dzīvoja, tik teica: ”Kas tad tev nekaiš, tev kūtiņa pie mājas!?” Pie daudzdzīvokļu mājām jau kūtiņu nebija, jo priekšnieks uzskatīja, ka tas nav nepieciešams, jo algas bija labas, darbiniekiem deva gaļu, deva sviestu un krējumu pa lēto. Un dabīgi, ka visas slaucējas un pārējie kolhoza darbinieki labāk nopirka to visu, nekā audzēja paši, – stāstīja Veronika.
Darbs un vēlreiz darbs
Tas, ka laukos, savā saimniecībā daudz jāstrādā, ir skaidrs. Bet mēs jautājām, kā tad izdomājuši parādīt arī citiem savu saimniecību? Veronika stāsta:
– Vīrs nomira 2000. gadā, šogad jau būs septiņpadsmit gadu… Un man bija jāsāk domāt par to, kā cīnīties pašai tālāk.
Tā nu pamazītēm un uz priekšu arī ar dažādu projektu piesaisti izveidojusi visu, kas šodien redzams un izbaudāms. Šobrīd saimniecībā esot 33 liellopi, piecas cūciņas un septiņas aitiņas. Lai nodarbotos ar piensaimniecību, bijis daudz jāstrādā un daudz jāiegulda, lai viss būtu tā, kā tas apskatāms šodien – izveidojusi slaukšanas zāli, uztaisīta jauna kūts, šķūnis, piepirkta tehnika. Ar mājražošanu nodarbojoties jau sen, un tikai vēlāk tikusi uztaisīta arī siera māja.
Arī doma par viesu māju radusies jau sen, jo telpu te bijis daudz un vairums – neapdzīvotas. Šobrīd viesiem piedāvājot četras istabas un virtuvi, bet, ja zālē notiekot kāds pasākums ar palikšanu, tad varot piedāvāt arī, kā saimniece saka, “brāļu kapus”, kad katrs uz sava matracīša viens pie otra saguļas. Pašai arī ar cilvēkiem strādāt ļoti patīkot, tādēļ domājusi, kā viņus dabūt uz šejieni. Bet tagad jau nevarot sūdzēties, jo nu ciemiņi bijuši jau pat no Japānas un Peru.
Vietai sava vēsturiskā elpa
Un vēl kas esot ļoti svarīgi – šī esot vēsturiska vieta, turklāt – ne tikai no kolhoza laikiem, bet vēl senāk. Ēku kompleksa pirmsākumi esot meklējami jau 17. gadsimtā, kas šeit bijusi Pļavnieku muiža, kas piederējusi fon der Reku dzimtai. Ēka, kuru tagad apdzīvo pati saimniece, esot pati jaunākā – tā celta 1904. gadā. No ēkām visas diemžēl neesot saglabājušas. Ar meitu, kas ir arhitekte, izpētījušas, ka viss muižas komplekss varējis būt iežogots ar mūra sienu, jo vēl tagad zem iebraucamā ceļa esot mūra pamati un, kad noejot greiders, kas tik neiznākot virspusē!? Kaltās nagla, akmeņi un ķieģeļi! Un zinātāji teikuši, ka te bijuši arī zirgu staļļi, bet kolhoza laikā – rezerves daļu noliktava. Bet kur tagad izveidota siera māja, tur bijusi gan smēde, gan metinātava, gan kūtiņa.
Dīķis jau no muižas laikiem
Pēc sātīgas ieturēšanās ar kartupeļu pankūkām izgājām arī apskatīt, kā tas viss dzīvē izskatās. Pirmais, kas piesaistīja no sētas puses, bija skaistais dīķis. Tā spogulis atmirdzēja kalna lejiņā, un pie tā slējās lauku pirtiņa. Veronikas kundze stāstīja, ka skats īpaši skaists esot vasarā, kad zaļo zāle, ziedi zied un kad gulbītis tur ligzdu vij. Savs stāsts kundzei bija arī par dīķi. Tas te tāds esot bijis jau muižas laikā, bet, kad kolhoza laikos to mēģināts nomeliorēt, ūdens tā arī neesot atkāpies – pļava visu laiku noplūdusi. Tādēļ paši izdomājuši, ka pļava tāpat nav lietojama, lai tad ir skaists dīķis1 Tas neesot dziļš – vardei līdz pakaļkājām, bet skaists. Kundze piebilda, ka vecos laikos jau zināja, ko dara, un dīķus netaisīja tur, kur pagadās.
Baļļuki un piens
Iegājām arī viesu namā, apskatījām istabas un visas ērtības, ko piedāvā Veronikas kundze. Interesantākais objekts likās lielā zāle (sasēsties varot līdz 60 cilvēkiem), kurā, kā stāstīja saimniece, kādreiz notikuši ”nu tādi baļļuki, nu tādi!”
– Tad, kad parunā ar tādiem mana vecuma cilvēkiem un varbūt pat mazliet vecākiem, tad tik dzirdu, kādas balles te notikušas… OOO! Vasarā viens pāris svinēja Zelta kāzas. Un viņi teica, ka šajā pašā zālē dancojuši arī jaunības dienās, – atcerējās Veronikas kundze. Bet nekas neesot beidzies, savas personīgās ballītes šeit varot rīkot ikviens…
Pēc tam arī apciemojām saimniecības lielāko rūpalu – gotiņas. Izstaigājām piena dzesēšanas, slaukšanas telpu. Gauja, Sāra Lība, Dālija, Upīte, Drosma, Usma, Unce, Salaca…. – ikvienai gotiņai te ir savs vārdiņš. Saimniece piegāja pie katras, to samīļoja un aprunājās. Staigājot pa kūti, ik solī mums sekoja mazi un pūkaini kaķu mazulīši, kuri dienās būšot labi peļu ķērāji. Pēc tam iegājām arī siera mājā, kur saimniece gatavo gardumgardos sierus. Viss tiekot ražots pēc pasūtījuma; ja kāds vēloties sieru, biezpienu vai krējumu, tad esot jāsazvanās ar pašu saimnieci.
Visu izstaigājuši un apskatījuši, vien varējām apbrīnot kundze degsmi un dzīves sparu, ar kādu viņa stāsta par katru saimniecības stūrīti. Tāpēc jautājām, vai tiešām ar visu tiek galā vienu un vai ir saimniecības turpinātājs. Uz to kundze atbildēja, ka kādreiz tiešām visu darījusi viena pati, tagad sāpot kājas, tāpēc esot divi palīgi – viens tehnikas jautājumos un kāda sieviete pie slaukšanas. Bet, par nākotni domājot, liekot lielas cerības uz mazdēliņu Kristu Netlau, kam janvārī apritēs 19 gadu, jo viņš tā arī teicis: “Ome, tev vel mazdrusciņ jāpaciešas, jāpagaida, kamēr te nākšu saimniekot.” Un jāpaciešas vien ir, jo mazdēls ir ievērojams sportists – skeletonists, kas šobrīd Latvijas izlases sastāvā startē Francijā. Bet mazdēliņš ir apsolījis, un Veronika ir gatava gaidīt: “Viss jau te ir, viņam tikai jānāk saimniekot! Un es jau uzskatu, ka jaunajiem ir cits vēriens un cita darīšana…”
