Ar aicinājumu: Izlemt!
Tā Izglītības, sporta un kultūras jautājumiem veltītajā komitejā Tukuma novada Izglītības pārvaldes vadītāja Dace Starzdiņa deputātiem stādīja priekšā divus sagatavotos lēmumprojektus – par Vānes un Zemītes sākumskolu iekšējo reorganizāciju, būtībā atstājot tajās pirmskolas. Argumentācija, kas nu jau vairākkārt un dažādās publikācijās un tikšanās reizēs skaidrota, ka skolēnu skaits abās mazajās skoliņās ir tāds, kāds nu tas ir (Zemītē – 24, Vānē – 19), un arī nākotnes prognozes neko labu nesola – bērnu skaits turpinās sarukt. No tā savukārt cieš izglītības kvalitāte, jo mācības notiek apvienotajās klasēs, kā arī, kā tas, piemēram, ir Zemītē – it kā tiek īstenotas speciālās programmas, taču tām nepieciešamā atbalsta personāla – psihologa, speciālais pedagoga, pedagoga palīgs, logopēda – patiesībā nav. Skolas direktore Ramona Liepiņa-Krauja sēdē, tāpat kā iepriekš Zemītes pagastā notikušajā sapulcē skaidroja, ka “izglītība nav tas izšķirošais“, lai prastu strādāt ar bērniem, kas saskaras ar dažādām grūtībām mācībās. Taču pēc būtības tas nemaina apstākli, ka speciālistu trūkst, un skolā ar tik mazu audzēkņu skaitu tos piesaistīt ir diezgan izaicinoši.
Kā bija noprotams, deputāti par šo jautājumu arī pirms komiteju sēdēm bija intensīvi diskutējuši, taču – bez vienprātības. Piemēram, vairāki jautājumi bija deputātei un priekšsēdētāja vietniecei Ingai Priedei, kas interesējās, kāpēc par to runājot tieši tagad un kāpēc deputātiem netiek piedāvāti vairāki varianti balsojumam, bet tikai viens – par “skolas likvidāciju”. “Kāpēc netiek runāts par terminētu laiku, piemēram, uz trim gadiem, lai paskatītos uz šo skolu attīstību?” – tā I. Priede. Izglītības pārvaldes vadītāja atkārtoti apstiprināja, ka pirmsskola katrā vieta paliks jebkurā gadījumā, tātad nav runas par nekādu likvidāciju. Un tam vēlāk pievienojās arī domes priekšsēdētājs Gundars Važa, kas tāpat apstiprināja, ka ik vietā, kur šādas iespējas – vecākiem bērnus vest uz pirmsskolas grupiņām – ir, tās arī tiks saglabātas. Savukārt, runājot par pašu lēmumprojekta formu, D. Strazdiņa skaidroja, ka Izglītības pārvaldei, protams, ir izstrādāti un pamodelēti dažādi varianti, bet tos stādīs priekšā, kad deputāti būs izlēmuši – atbalstīt vai neatbalstīt šo variantu. Pretējā gadījumā tā būtu, kā uzskata pārvaldes vadītāja, lieka birokrātija. Vēl viņa piebilda, ka rudenī tiešām jau esot notikusi Zemītes skolas vadības izvērtēšana, taču atzinumā norādīti tie paši pieminētie riski skolai – speciālistu trūkums, bērnu skaits skolās, pedagogu vakances u.c. Tieši tādēļ arī vētīts, ko darīt tālāk. D. Strazdiņa piekrita, ka skolai, kā tas arī ir citos pagastos, noteikti ir liela loma sociālajā un kultūras dzīvē, taču būtiskākais jebkurā gadījumā ir izglītība un tās kvalitāte. R. Liepiņa-Krauja to komentēja ar iebildi, ka jābūt reāliem un jāpieņem, ka visi varbūt arī dzīvē nebūs fiziķi vai inženieri, taču G. Važa piebilda – varbūt tieši tādējādi viņiem tiek atņemta iespēja par tādiem kļūt…
Vēl pirms balsojuma komitejas vadītāja un deputāte Ligita Gintere interesējās, vai izskatīta iespēja, piemēram, Zemītē atstāt tikai trīs kases? Un tika skaidrots, ka analizējuši arī tādu iespēju, bet pēc būtības tas tomēr neko nemainītu un pedagogu, speciālistu piesaiste kļūtu tikai vēl problemātiskāka.
Stafetes kociņš – vietējām kopienām
Bet nu par pašu balsojumu un tieši Zemītes skolu. Ne katrs komitejas dalībnieks skaidroja savu argumentāciju, bet no tiem, kas balsojumā piedalījās (komitejā nav pilns domes deputātu sastāvs), divi atbalstīja Izglītības pārvaldes sagatavoto variantu, bet seši – balsoja pret. Savukārt, runājot par Vānes sākumskolu, kur vēl papildus tas, ka blakus atrodas cita novada skola, uz kuru daļa potenciālo audzēkņu tiek aizvesta, G. Važa pat mudināja balsot tieši tāpat. Savu domu, priekšsēdētājs arī pamatoja: gadījumi jeb situācija skolās ir līdzīga, līdz ar to risinājumiem jābūt konsekventiem.
Balsojums nozīmē, ka uz domes sēdi Izglītības pārvalde jau būs sagatavojusi citu variantu, bet to, “kā būt pēc tam” deputāti nedaudz iezīmēja arī savās diskusijās. Proti, visticamāk, skolai būs dotas kāds konkrēts termiņš un uzdevumi, kas tām jāizpilda, lai neatgrieztos atkal pie šobrīd piedāvāta varianta. G. Važa atgādināja, ka, piemēram, Zemītes gadījumā, reorganizācija vēl iepriekšējā novada ietvarā jau tikusi veikta, taču uzdevumi tā arī nekādi nav doti. Citiem vārdiem runājot, pašvaldība nav noteikusi to kritisko punktu, zem kura paslīdot, mācību iestādi saglabāt esošajā formā vairs nav iespējams. Tas šobrīd tiks labots. Līdz ar to lielā mērā jautājums atkal tiks nodots vietējās kopienas rokās, kas sapulcēs kā Vānē, tā arī Zemītē uzsvēra, ka skola tai ir nepieciešama. Tad nu tagad pašiem būs jādomā, kā skolai audzēkņus vai pedagogus palīdzēt piesaistīt, sprieda deputāti. Taču atkal – ne vienbalsīgi, jo, piemēram, deputāts un priekšsēdētāja vietnieks Imants Valers uzsvēra, ka ir diezgan skeptisks šajā jautājumā. Pirmkārt, jau tādēļ, ka šāda iespēja – iesaistīties – taču bijusi arī iepriekš, otrkārt, piemēram, sapulcē Vānē paši vecāki godīgi atbildējuši, ka savus bērnus uz 1. klasi pagasta skolā nelaidīšot…
Bet nu jebkurā gadījumā, kas un kā būs tālāk, sīkāk tiks skaidrots un prezentēts domes sēdē. Vēl arī jāpiebilst, ka gan Zemītē (vakar), gan šodien Vānē tiek sasauktas ārkārtas iedzīvotāju konsultatīvās padomes sapulces, kur galvenais temats atkal tas pats – pagastu skolas nākotne.
Vien formalitāte
Neskatoties uz dramatisko lēmumprojekta pieteikumu, pavisam cits stāsts ir jautājums par Zantes ģimenes krīžu centru. Deputātiem sociālo lietu komitejā tika piedāvāts balsot par tā “likvidāciju“. Bet kā jau esam vēstījušies arī iepriekš, būtībā tā ir tikai formalitāte, jo centrs darbu turpina, tik šobrīd pilnībā kā nodibinājums, ne pašvaldības iestāde. Centra vadītāja Aina Švāne arī skaidroja, kā vēsturiski šāda situācija izveidojusies. Zantes ģimenes krīžu centrs izveidots 2006. gadā, kad radās iespēja piedalīties valstiskos iepirkumos uz šo rehabilitācijas pasākumu. Četrus gadus vēlāk tas jau notika ar Latvijas bērnu fonda starpniecību, vēl pēc laika – izveidoja nodibinājumu «Zantes ģimenes atbalsta centrs», kas tad arī pārņēma lielāko daļu no pakalpojumu klāsta. Tā nosacīti pašvaldības daļa pieslēdzās tad, kad, piemēram, līdz bāriņtiesas lēmumam nebija, kur ievietot bērnus, un tas bija maksas pasākums. Šī brīža situācija ir šāda: centrs aktīvi darbojas, tajā ir 24 strādājošie, no kuriem tikai divi nav no pašu novada, viss tiek paveikts jau pieminētā nodibinājuma ietvaros, kam ir arī sabiedriskā labuma statuss. Savukārt ”krīžu centrs“ ir pati ēka un divi darbinieki – centra vadītāja un ēkas saimnieks. Līdz ar to, kā skaidroja Tukuma sociālā dienesta juriste Ieva Liepiņa, korektāk šajā gadījumā būtu rīkoties tāpat kā citos līdzīgos gadījumos un ēku nodot pašvaldības jeb Kandavas un pagastu apvienības pārziņā, tāpat kā ēkas saimnieka algošanu. Un turpmāk ar nodibinājumu tiks slēgts nomas līgums, ko deputāti arī atbalstīja un jautājumu virzīja tālākai balsošanai.
Noteikumi – sabiedriskajai apspriešanai
Šobrīd top grozījumi par to, kādu sociālo palīdzību ir iespēja saņemt Tukuma novadā. Viens no iemesliem, kāpēc noteikumi tiek pārskatīti, ir tas, ka jūlijā stāsties spēkā likuma izmaiņas, kas paredz palielināt minimālo ienākumu slieksni, skaidroja I. Liepiņa. Tas ir slieksnis, kas savukārt nosaka, kurus un kādā apjomā sociālos pakalpojumus iedzīvotājs var saņemt. Paralēli ieplānotas vēl vairākas izmaiņas, to skaitā veselības jomā. Piemēram, ja iepriekš nebija iespēja saņemt atbalstu ortozēm, tad tagad tāds tiek paredzēts. Piekoriģēs arī noteikumus par brillēm un tamlīdzīgi. Bet, atgriežoties pie minimālajiem ienākumiem, – valstiski noteikts, ka pašvaldībām jāvienojas par summu, kas ir amplitūdā no 351 līdz 501 eiro. Tukums izvēlējies summu tuvāk zemākajai robežai – 371 eiro, kas šī gada budžetā varbūt paredzētu ap 1000 eiro papildus, bet nākamajā – ap 5000 eiro. Tas, ka summu jākāpina jebkurā gadījumā, skaidroja I. Liepiņa, secināts arī sociālā dienesta ikdienas darbā. Tā kā dzīves dārdzība kāpusi, vienlaikus – arī cilvēku ienākumi. Tā, piemēram, pateicoties pensiju indeksācijai, sanācis, ka daļa iedzīvotāju, kam pabalsti un valsts sociālais atbalsts būtu nepieciešams, vairs uz to nevar pretendēt.
Te gan jāpiebilst, ka domai par minimālā ienākuma līmeņa paaugstināšanu iebilda vairāki deputāti. Tā, piemēram, deputāts Juris Šulcs interesējās, vai pašvaldība tādējādi neradīs situāciju, ka iedzīvotājiem ir izdevīgāk saņemt pabalstus, nevis meklēta darbu? Tajā pašā laikā darbinieku, jo īpaši – to vienkāršo darbu darītāju, trūkstot. Šim viedoklim pievienojās arī deputāte Agneses Ritene. I. Liepiņa gan skaidroja, ka, pirmkārt, minimālo ienākumu slieksni nāksies celt jebkurā gadījumā – tas jau pieminēto likuma grozījumu dēļ. Otrkārt, kā atkal liecina sociālā dienesta pieredzes, gadījumi tomēr ir ļoti dažādi. Piemēram, ļoti bieži pēc palīdzības vēršas cilvēki, kas jau ir pirmspensijas vecumā un pavisam objektīvu apstākļu dēļ nevar strādāt ”vienkāršu fizisku darbu”. Tāpat ir ģimenes, kas dzīvo ārpus pilsētas un kam rocība nav tika liela, lai varētu izbraukāt uz darbu citviet. Un pat ja ir arī gadījumi, kur klātesošas arī kādas atkarības vai citas līdzīgas problēmas, tomēr tas nav vairākumā situāciju, un arī – ja šādā atkarīgā ģimenē ir, piemēram, bērni, viņiem taču ir jāpalīdz! Īsāk sakot, kaut kādu paša klienta līdzdarbošanos sociālais dienests bieži vien prasa, piemēram, pieteikšanos darbā, bet tas, ka to nevar izpildīt, nereti nav nekāda ļaunprātība. Tāpat kā apšaubāmi, ka pabalsta summas ir tika ērtas, lai nestrādātu. Piemēram, garantētā iztikas minimuma pabalsts ir vien 109 eiro!
Tas, vai deputāti tika pārliecināti, – grūti pateikt, taču lēmumprojekts tika virzīts tālāk apstiprināšanai domes sēdē. Un vēlāk noteikumi tiks nodoti arī sabiedriskajai apspriešanai, kā to arī paredz jaunā kārtība. Proti, savas domas par topošajiem notikumiem varēs paust ikviens no mums – novada iedzīvotājiem.
Turpmāk vēl.
