Sākoties aktīvajai sēņošanas sezonai, redakcijā atkārtoti saņēmām sašutušu kandavnieku zvanus, kuri agrāko beku vietā sastapās ar harvestera izvagotu izcirtumu:
“Kandavā divu kilometru garumā tā saucamā «Melnā meža» masīvā tagad ir kailcirte pie kailcirtes, es pat nevaru saskaitīt, cik to ir! Es saprotu to, ka izzāģē un pēc tam to teritoriju kopj, bet tur ir “džungļi”– vieni milzīgi brikšņi! Jā, interesanti – divas milzīgas apses gan tur bija atstātas, nezinu, lai viņas izsētos!? Bet katrā gadījumā, šogad aizbraucu sēnēs un man vienkārši gribējās raudāt par to, ka tas viss notiek tik ļoti drastiski, jo kādreiz tur visi kandavnieki gāja lasīt mellenes un brūklenes, par sēnēm nemaz nerunājot. Tas ir tieši aiz auto trases, kur tehnikuma audzēkņi mācās auto vadīšanu. Vai «Latvijas valsts mežiem» ir kaut kādi mēri koku izciršanai?!”
Jautājumu pāradresējām pašiem vaininiekiem jeb VAS «Latvijas valsts meži», kas aicināja skaidrot jautājumu klātienē – mežā. Par konkrēto izcirtumu, kā arī mežu ciršanas politiku valstī kopumā mums pastāstīja Sandris Upenieks, kas ir atbildīgais par mežu atjaunošanu, Jānis Kažemaks, kas atbild par Kandavas iecirkni, un Jānis Zitāns, kas ir VAS «Latvijas valsts meži» Zemgales reģiona meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs.
Kad nolemj cirst?
Par procesu, kā tiek nolemts, kurš meža nogabals tiks cirsts, stāsta J. Zitāns, kas uzsver, ka viena no galvenajām pazīmēm ir koku vecums – priede cērtama, kad sasniegusi vismaz 101 gadu, egle – 81, bērzs un melnalksnis – 71, apse – 41 u.tml. Šos termiņus nosaka Meža likums, un meža vecumu konstatē, izmantojot specifiskas metodes. “Bet vēl pirms ciršanas tiek noteiktas dabas vērtības mežā. Apsekojot cirsmas, tiek skatīts, piemēram, vai mežā nav lielu ligzdu. Ja tādas konstatē, uzriez tiek sūtīti eksperti. Tāpat vēl pirms pašas ciršanas tiek skatīts, vai mežā nav kas mainījies,“ skaidro J. Zitāns. Piesaistītie eksperti gan lielākoties, ir paša VAS «Latvijas valsts mežu» darbinieki, taču ar viņu sertifikāciju nodarbojoties Dabas aizsardzības pārvalde un viņi esot neatkarīgi, – tā bažas par to, ka eksperti paši varētu būt ieinteresēti mežu izciršanā, kliedē S. Upenieks. Un tad, ja nekādu ierobežojumi netiek konstatēti, tiek nolemts konkrēto posmu izcirst. Šobrīd tā sauktā Melnā meža teritorijā ir pieveikts ciršanas piecgades plāns, jo katru gadu pārvietot tehniku neesot ekonomiski izdevīgi. Taču darbi mežā turpināsies – tiks koptas agrākās jaunaudzes, pēdējā cirsma – sagatavota jaunu kociņu stādīšanai, bet nu var būt, ka būs arī krājas kopšanas cirsmas.
Sēņu vietā – ogas
Kā uzskates materiāls tiek demonstrēta mazliet senāka cirsma ceļam otrā pusē. Te priedes sastādītas pirms astoņiem gadiem, bet šobrīd vērojams, kā šo pamatsugu nomāc jeb pāraug citi koki un krūmi, piemēram, lazdas. Tas nozīmē, ka jau drīzumā te būtu nepieciešami cirsmas sakopšanas darbi, lai mežs atjaunotos tā, kā paredzēts. Un paredzēts, ka tajā pamatā augs tā pati suga, kas iepriekš izcirsta, gan atstājot arī citus kokus, kas netraucē meža daudzveidībai. Te gan jāpiebilst, ka privātīpašniekiem nav pienākums stādīt izcirtumā to pašu sugu, ko nocirtuši – svarīgākais, lai piecu gadu laikā mežs vispār būtu atjaunots. Rezultātā, protams, nav nekādu garantiju, ka jauniestādītais mežs būs tikpat kvalitatīvs, kā izcirstais, jo, kā skaidro J. Kažemks, egles un priedes stādīšanai ir lielas izmaksas. Bet J. Zitāns uzsver – VAS «Latvijas valsts meži» stāda kvalitatīvus kociņus, un to veic šim darbam apmācīti cilvēki (dažādām talkām, ko rīko, piemēram, skolas, ir vairāk izglītojoša funkcija). Pirmajos gados ir svarīgi, lai kociņi jeb mērķsuga pāraug zāli, tādēļ cirsma tiek kopta salīdzinoši bieži. Vēlāk – retāk. Mežs skaitās daudz maz atjaunojies pēc 30 gadiem, bet stādīt jaunu mežu Melnā meža izcirtumā sāks pēc gada vai dieviem. J. Zitāns piekrīt, ka bekas, protams, tuvāko gadu laikā te neaugs, bet parasti šādās jaunaudzēs izplatās citas meža veltes – avenes, meža zemenes, arī murķeļi, kas ir pavasara, vasaras sēnes u.c.
Vecais mežs jaunajā
Sarunu arī turpinām par bioloģisko daudzveidību. Tieši šī iemesla dēļ daļa zaru tiek sakrauta kaudzēs un atstāta turpat mežā. Tur var apmesties un turpināt dzīvot nocirstā meža dažādās sīkbūtnes, kas pēc tam varēs pārcelties uz jauno, augošo mežu. Šī paša iemesla dēļ cirsmās tiek atstāti atsevišķi koki (dabas eksperti uzstāj, ka tiem ieteicams būtu jābūt veciem, dobumainiem kokiem) vai pēdējā laikā, kur vieta to atļauj, arī koku grupas, kas, kā uzsver J. Zitāns, esot kā tādas “oāzes”, kur putniem vai dzīvniekiem mežā patverties. Liels zaudējums neesot arī tas, ja vējš tādus vientuļos kokus nogāž, jo tad atkal uz kritalām var apmesties jau citas būtnes. Katrā gadījumā, VSA «Latvijas valsts meži», kā sarunā vairākkārt tiek uzsvērts, arī rūpējas par daudzveidību mežā.
Par naudu un darbu
Loģiskais turpinājums, runājot par mežu ciršanu, ir jautājums par ieguvumiem. J. Zitāns stāsta par pētījumiem, ka vislielākā CO² absorbēšanas spēja, ko uzskata par vienu no noteicošajām koka funkcijām, mežam piemītot līdz 70 gadu vecumam un tad tā iet mazumā līdz izzūdot pavisam. Vecs, nekopts mežs jau drīzāk pretēji – CO² ražošot pats, jo tajā norisinās pūšanas procesi. Tas šobrīd ir viens no argumentiem, ko mežinieki izmanto, kad jāskaidro, kāpēc mežus jācērt un to vietā jāstāda jaunus. Tajā pašā laikā J. Zitāns piekrīt, ka galvenais tomēr ir ekonomiskais ieguvums – tas, ka tiek samaksāts algās, ieskaitīta nauda budžetā. S. Upenieks arī skaidro, ka pēdējos gados ir gājusi mazumā prakse, ka Latvija eksportē kokmateriālus bez nekādas pievienotās vērtības – ražošana nu notiekot arī tepat uz vietas. Vēl kā mežistrādes ieguvums tiek minēts darbs, proti, mežistrādē tiek nodarbināti cilvēki, bieži vien vietējie. Uz iebildi, ka vairāk mežā taču strādā tehnika (turklāt tagad mežistrādē nodarbinātie tiek noformēti kā pašnodarbinātie, par kuriem nekādus nodokļus nemaz lāgā nesamaksā), S. Upenieks atbild, ka ir darbi, kur tomēr jāiesaista arī cilvēki, nu, piemēram, cirsmu sagatavošanā, meža atjaunošanā utml.
Visbeidzot to, kas paliek pāri cirsmās, bez maksas atļauts savākt cilvēkiem, kuriem tas ir atspaids, jo tādējādi var sagādāt malka. Šo iespēju izmantojuši un atļaujas saņēmuši arī vairāki Melnajam mežam tuvumā dzīvojošie iedzīvotāji.
Vai ir iesēja ciršanu apturēt?
Vairākkārt atgriežamie arī pie jautājuma, vai Kandavas pašvaldībai bija iespēja kaut ko iebilsts un apturēts Melnā meža, kas ir pilsētas iedzīvotāju iecienīta atpūtas vieta, izciršanu? J. Zitāns skaidro, ka viss tiekot iepriekš saskaņots… Tāpat VAS «Latvijas valsts meži» uz mežistrādes laiku savā pārziņā pārņem pašvaldības ceļus, ja tos plānots izmantot. Pēc tam ceļus arī atjaunojot. Reizēm sarunas, protams, par kādām teritorijām esot auglīgas – esot bijuši precedenti, kad VAS «Latvijas Valsts meži» neviedo krautuves tur, kur ir, piemēram, koku alejas, kas ir atzītas par kultūrvēsturisku vērtību. Tomēr viennozīmīgu atbildi uz sākotnējo jautājumu tā arī nesaņēmām… Tikvien kā S. Upenieks norādīja, ka arī iepriekšējās brīvvalsts laikā cilvēki tāpat sūdzējušies presē, ka mežus izcērt pārlieku daudz, tomēr šobrīd to esot pat vairāk nekā pirms 100 gadiem…
Taču VSA «Latvijas Valsts meži» pārstāvji tāpat piekrīt, ka tā īsti par šobrīd piekopto mežistrādes tehnoloģiju un mežu atjaunošanu varēs pārlecināties vien vēl pēc gadiem… 100…
