Piena lopkopībai valstski atbalsta pietrūkstlielāks
Pavisam netālu no baznīcas – pagasta centrā – atrodas SIA «Lestene» un tai piederošie slaucamo govju un ataudzējamo jaunlopu kompleksi «Pienenes» un «Pienenītes», kurās kopumā ir 1000 dzīvnieku – 500 slaucamās govis, 500 lieli un mazi lopiņi. Kā stāsta saimnieks Egils Seņkāns, viņa vadītais uzņēmums, kam šī gada martā apritēja 30 gadu, apsaimnieko arī 1700 ha zemes un tajā strādā 45 darbinieki.
Uzņēmējiem tika dota iespēja apskatīt jaunāko būvi – jaunlopu kompleksu «Pienenītes», kas, kā minēja E. Seņkāns, izveidots īsi pirms pandēmijas un tika nodots ekspluatācijā 2020. gada 4. martā. Tajā tiek turētas grūsnās teles un cietstāvošās govis, te ir arī atnešanās jeb dzemdību boksi.
Stāstot par nozari, E. Seņkāns atzina, ka piena lopkopība arvien ir mazliet nenovērtēta nozare, lai gan, salīdzinot, piemēram, ar sivēnu, kas izaug sešos mēnešos, govs izaug divos gados: ”Ar to gribu teikt, ka lauksaimniecība ir ilgtermiņa projekts, jo īpaši piena lopkopība. Ja piena lopkopībā kaut kas tiek izdarīts greizi, var gadīties, ka atgriešanās ceļa nav vai arī tas ir ļoti ilgs un smags, bet, piemēram, cūkkopībā, kā rāda pieredze, pat pēc cūku mēra ganāmpulks pēc gada var atgūties. Tomēr, salīdzinot šīs nozares un vērtējot Zemkopības ministrijas attieksmi, redzu, ka piena lopkopību nozares ministrija tik labi nesaprot, kā, piemēram, vistkopību un cūku audzēšanu. Un te viss atkarīgs no lobisma, kas šīm nozarēm ir aktīvāks gan Latvijā, gan arī Eiropā. Taču, paraugoties no nacionālā viedokļa, tieši šīs nozares pieder nevis Latvijas, bet citu valstu uzņēmējiem, bet piena lopkopība – tas smagais darbs – lielākoties latviešiem, kas, kā mēdzu teikt, ir piesieti govij pie astes.”
Austrumeiropā pirmais starpvalstu kooperatīvs
Vaicāts, kur realizē pienu, uzņēmuma vadītājs skaidroja, ka tas tiek pārdots kooperatīvam SCE «E-piim» («Piiratud Vastutusega Societas Cooperativa Europaea (SCE) E-Piim»), kurā pavisam iesaistījušās 160 saimniecības, no tām 52 ir Latvijas un 108 – no Igaunijas: “Starpvalstu piena kooperatīvu, pirmo Austrumeiropā, izveidojām 2020. gada februārī, apvienojoties Latvijas kooperatīvam «Piena ceļš» un Igaunijas kooperatīvam «E-Piim», un tas 100% apmērā pieder pašiem lauksaimniekiem. Uzskatu, ka kooperatīvs, tāpat kā lauksaimniecība, ir ilgtermiņa projekts, turklāt tas rada lielāku stabilitāti. Krīzes situācijā kooperatīvā būt ir labāk nekā sastrādāties ar vienu vai otru piena uzpircēju. Ilgtermiņā tas palīdz noturēt arī stabilu piena cenu, un tas ir stabils garants attīstībai. Piena nozare nav rapša ražošana vai graudkopība, kur, piemēram, graudus var paglabāt uz nākamo gadu – piens katru rītu ir jāpiegādā, tam jābūt kvalitatīvam un par to jāsaņem stabila samaksa.”
Vaicāts, kāda ir sadarbība ar kaimiņvalsts partneriem, E. Seņkāns atzina, ka par igauņiem Latvijā stāsta anekdotes, taču arī viņi noteikti stāsta tās par latviešiem, bet ja nopietni, tad igauņi ir ļoti pragmatiski, un šādi arī šis projekts ir ticis attīstīts.
Vēl kolēģi interesējās, kā uzņēmumam veicas ar darbiniekiem. E. Seņkāns skaidroja, ka darbinieki uzņēmumā strādā ilgstoši, un, viņaprāt, nozīme šai lojalitātē ir tam, kāda ir darba vide, bet, protams, tas ir arī atalgojums: “Ar atalgojumu nozarē ir problēmas, un arī mēs nespējam saviem darbiniekiem samaksāt tik daudz, cik gribētu. Citās jomās atalgojums noteikti ir augstāks – šobrīd atalgojuma ziņā ierindojamies nozares vidējā līmenī.”
Automatizācija – nākotnes iespēja
Vēl saimniecībā bija iespēja apskatīt atsevišķo teļu novietni jeb teļu bērnudārzu, kurā tiek nodrošināta laba gaisa apmaiņa un optimāls mikroklimats, lai neveidotos baktērijas. E. Seņkāns: “Kad piena teliņš piedzimst, sākumā viņš dzīvo īpašā boksā un saņem pienu, kuru pārveido kefīrā un uzsilda līdz 42 grādiem. Pirmās divas trīs nedēļas viņš ēd šo kefīru tik daudz, cik vēlas. Pēc tam viņu pārvieto uz grupu telpu un uzliek kakla siksnu, kurā iemontēts datoram pievienots raidītājs, lai īpašajā ēdināšanas boksā viņš trīs reizes dienā saņemtu tādu uzsildīto barības devu (piena pulveri), kas viņam ir nepieciešama.” Vaicāts, kas notiek tad, ja teliņš nemāk dabūt barību vai arī ja vēlas to vēlreiz, lai arī ir paēdis, E. Seņkāns skaidroja, ka teliņam, kuru pārvieto uz šo grupu, ierāda ēšanas kārtību, ko tas atceras jau pēc pirmās reizes: “Par visu pārējo signalizē zaļa vai sarkana lampiņa, vai arī, ja sistēmā kaut kas atgadījies, oranžā, un to visu darbinieks redz arī datorā. Viena šāda barošanas stacija spēj pabarot 25 teļus, taču tik daudz vienā grupā neturam, jo, lai dzīvnieks socializētos, grupām jābūt mazām. Jāpiebilst, ka ēdināšanas bokss ir aprīkots arī ar svariem, kas sver priekškājas. Atbilstoši ataudzēšanas priekšnoteikumiem 60 dienās teļam svars ir jādubulto, un, kā rāda statistika, – teļi sver 70+ kilogramu, bet citi pat vairāk – 90 un 100 kilogramu. Var, protams, teļu barot arī ar rokām, bet šī automatizētā sistēma palīdz izsekot to attīstībai un citiem parametriem. Protams, tas nozīmē arī – lai ar šādu sistēmu strādātu, ir vajadzīgas zināšanas, tā kā šobrīd jau darbs fermā laukos sen vairs neaprobežojas tikai ar dakšām un lāpstu.”
Jāpiebilst, ka arī turpmāko attīstību nākotnē uzņēmuma vadītājs saredz automatizācijā, kas palīdzētu uzlabot ražošanas procesus, padarot tos efektīvākus un nodrošinot lielāku konkurētspēju.
Pārrunā uzņēmējiem aktuālus jautājumus
Izbraukumā Lestenē Tukuma uzņēmēju kluba pārstāvji pārrunāja citus aktuālos jautājumus.
Par maksas stāvlaukumu – dubults nodoklis
Kā stāstīja kluba valdes loceklis Māris Birzulis, pašvaldības izpilddirektors Ivars Liepiņš viņus iepazīstinājis ar Tukuma kultūras nama projektu, kas būtu lielākais darbs pašvaldībā tuvākajos gados. M. Birzulis: “Manuprāt, ir pareizi, ka kultūras nams paliks turpat, kur tas ir tagad, jo tas ir nozīmīgi vecpilsētai, kuras attīstība ir ļoti svarīgs jautājums gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem. Protams, ir saprotams arguments, ka arī pēc kultūras nama pārbūves noteikti trūks stāvvietu, un šis risinājums būs jāmeklē, taču tas nav galvenais arguments, lai kultūras namu tāpēc būvētu kur citur. Vienlaikus būtu nepieciešams rekonstruēt Pils ielu, lai izveidotu to gājējiem pievilcīgāku, taču būtu jādomā arī par to, kā sakārtot transportlīdzekļu novietošanu, lai iegūtu vairāk vietu automašīnām, un tad varbūt arī kafejnīcas un veikaliņi šeit labāk dzīvotu. Tagad cilvēki iebrauc centrā un meklē, kur atstāt automašīnu, un nereti tā arī brīvu vietu neatrod, jo visi laukumi pie šīs ielas ir pilni – arī tie, kas pieder uzņēmējiem.
Turklāt vēl gribam rosināt – ja kāds laukuma īpašnieks grib iekasēt naudu par stāvlaukumiem, tad viņam būtu jāmaksā dubultais nekustamā īpašuma nodoklis. Tas attiecas arī uz «RIMI» stāvlaukumu, par ko esam arī informējuši domi, jo iedzīvotājiem par šo laukumu ir daudz sūdzību. Tā lielākā problēma, ka, piereģistrējot automašīnu, netiek izsniegts čeks, lai varētu apliecināt, piemēram, ka par stāvvietu ir samaksāts, bet diemžēl iebildumi strīdus gadījumā netiek uzklausīti, un taisnība ir tikai stāvvietas operatoram. Otra vieta ir maksas stāvlaukums Brīvības laukumā 11, kas jau vairāk nekā gadu stāv tukšs, tajā pašā laikā cilvēki, kas tur dzīvo un strādā, automašīnas liek uz pārējiem pilsētas bezmaksas laukumiem, nevis tajā teritorijā, kas piekļaujas ēkai. Tā nav normāla situācija, bet ar lielāku nodokli to, iespējams, varētu pamainīt.”
Vecpilsētā trūkst komunikāciju!
- Birzulis: ”Tomēr vecpilsētā ir vēl viena problēma – nav inženierkomunikāciju. Tepat pils ielā un citviet šīs komunikācijas ir tik bēdīgā stāvoklī vai to nav vispār – paskatieties, piemēram, kādos apstākļos dzīvo cilvēki Baznīcas ielā?! Tur pat nav normālu tualešu – tikai izvedamās bedres. Un vēl viena problēma – pilsētas centrā nav centralizētās siltumapgādes – ne daļā Brīvības laukuma, ne Pils ielā, līdz ar to šai apkurei nevar pieslēgt policijas un vēl citas valsts un pašvaldību ēkas. Tātad komunikācijas ir jānomaina vispirms un tikai pēc tam jādomā par ielu un laukumu pārbūvi.”
Vēl viens jautājums, kā skaidroja M. Birzulis, ir pilsētas centra namu fasāžu izgaismošana: “Te būtu nepieciešams vienots koncepts, kas būtu jāizstrādā pašvaldībai, tai jāzina, kā visu šo veidot, turklāt būtu labi, ja arī elektrības pieslēgums būtu no pašvaldības, bet uzņēmējs varētu pats ierīkot šo apgaismojumu. Tas palīdzētu pilsētai kļūt gaišākai, turklāt, iespējams, kādā vietā laternas tad pat varētu izslēgt, jo gaisma nāktu no namiem. Tas nestu pienesumu īpaši tām vietām, kur ir patumšs, piemēram, tai pašā Brīvības laukumā.”
Klubs gatavojas 20 gadu jubilejai
- Birzulis stāstīja, ka 2023. gada martā Tukuma uzņēmēju klubam apritēs 20 gadu, tāpēc ir iecerēts šo apaļo jubileju atzīmēt kā īpašāk. Taču tā kā 24. martā, cik zināms, Tukuma novada pašvaldība plāno gadskārtējo uzņēmēju pasākumu, līdz ar to uzņēmēju uz savu jubilejas sarīkojumu orientējas aprīļa vidū: “Plānojam uz to aicināt vecbiedrus, dibinātājus Ilgvaru Kalniņu, Inesi Tīsi un Maksi Rozenbergu, kas bija pirmajā valdē. Esam runājuši, ka šobrīd saucamies Tukuma uzņēmēju klubs, taču, tā kā dalībnieku vidū ir arī novada uzņēmēji un arī pārrunāto jautājumu loks ir plašāks, nevis tikai ar pilsētu saistīti jautājumi, tāpēc, iespējams, būtu jāmaina arī kluba nosaukums. Par to visdrīzāk runāsim kopsapulcē, kas varētu notikt nākamā gada februārī.”
Krīze tuvojas lēnām
- Birzulis stāstīja, ka tikšanās reizē uzņēmēji runājuši arī par savām problēmām, piemēram, augsto kurināmā cenu, kas ietekmē darbu: “Lai arī skaļi par to runāts netiek, ir skaidrs, ka jau tagad izjūtam nelielas krīzes sākumu. Šur tur jau tiek atlaisti darbinieki. Ir dzirdēts, ka daļa uzņēmēju cenšas izdzīvot, ja tā var teikt, ar vecajiem taukiem, jo labi apzinās, ka iegūt kvalificētus darbiniekus vēlāk būs ļoti grūti. Protams, visus skar energoresursu un apkures izmaksas, kas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir pamatīgi pieaugušas, taču saražotās produkcijas cena, piemēram, pārtikas segmentā nav daudz mainījusies, jo ir konkurence. To vidū ir ievestie dārzeņi, kuru cena ražošanas valstīs saņemto subsīdiju vai Eiropas atbalsta dēļ sanāk daudz mazāka, un arī Latvijā līdz ar to tie izmaksā lētāk, nekā te audzētie. Savukārt, ja runājam par pircēja patriotismu, tad tas izbeidzas veikalā pie stenda, kur visu tomēr nosaka lētākā cena. Turklāt arī pārdošanas iespējas mums ir ierobežotas – ne visu valstu tirgos Latvijā saražoto produkciju gaida ar atplestām rokām, un to labi apliecina citu valstu veikalu plaukti.”
Par valstiskiem jautājumiem
Vaicāts, vai Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamerā, kuras biedrs ir arī Tukuma uzņēmēju klubs, plānots runāt par šī brīža aktualitātēm, piemēram, par lielajām rindām uz mērniecības pakalpojumiem, ar ko saskaras visi tie, kas vēlas izvairīties no paaugstinātā nekustamā īpašuma nodokļa, kuru šādiem īpašumiem piemēros no 2023. gada. M. Birzulis skaidroja, ka tas būs viens no jautājumiem, par ko plānots runāt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes sēdē 12. janvārī Talsos, aicinot jauno tieslietu ministru un Valsts zemes dienestu par šiem jautājumiem diskutēt: “Situācija šajā jomā ir nenormāla, jo, piemēram, ir gadījumi, kad projektam ir piešķirta Eiropas Savienības fonda nauda, kuras izmantošanai ir noteikts termiņš, bet, piemēram, inventarizācija ir jāgaida pusgadu. It kā tiek teikts, ka ES naudas saņēmēji tiek iezīmēti atsevišķā rindā, taču tas jau problēmu nerisina. Manuprāt, šī nozare (zemes ierīcība), kurai šobrīd valstī ir monopolstāvoklis, ir jāpalaiž brīvajā tirgū, un tad viss notiktu daudz ātrāk un izmaksātu arī lētāk nekā tagad.
Vēl LTRK plānots runāt par nodokļiem un noteikti darba kārtībā būtu jāiekļauj jautājums par veselības aprūpi, kur potenciālais pacients maksā nodokļus, maksā par veselības apdrošināšanu un maksā arī par maksas medicīnu – izmeklējumiem un operācijām. Tas pats attiecas arī uz bērnu veselības aprūpi. Vai būs kāds risinājums? Maz ticams, jo mēs jau esam mēģinājuši diskutēt par slimības lapām, taču iepriekšējais finanšu ministrs mūsos pat neklausījās. Vienīgais risinājums bija, ka no desmit slimības lapas dienām, ko apmaksā darba devējs, palika deviņas, lai gan Lietuvā un Igaunijā darba devējs apmaksā 3-6 dienas. Manuprāt, valstij vajadzētu maksāt arī par pirmajām trim jeb tā sauktajām paģiru dienām, jo uzņēmējs nekādi nevar ietekmēt ārstu, kas šādā situācijā izraksta slimības lapu.”
Ir ieceres nākamajam gadam
Vaicāts, vai ir ieceres nākamajai tikšanās reizei, M. Birzulis stāstīja, ka jau nākamajā gadā ir iecere tikties ar Saldus puses uzņēmējiem un apskatīties, piemēram, atkritumu dedzināšanu Brocēnos. Atkritumu jautājums ir aktuāls visiem, un būs jāmeklē risinājumi, kā ar milzīgo to daudzumu tikt galā. Un vēl ir domāts tikties ar jaunpilniekiem, līdz ar to – ir varianti.
Agita Puķīte
