Lai svētki sev un citiem!
Savulaik – nu jau pirms vairāk nekā 25 gadiem – Dārzkopju diena aizsākās kā dāvana pašiem sev un arī mūsu draugiem laikraksta dzimšanas dienā, ko atzīmējām februāra beigās. Protams, ka vēlējāmies arī iemūžināt, atbalstīt un saglabāt savulaik tālu aiz Latvijas robežām izslavētos Tukuma puķkopju panākumus un daudzu šodienas novadnieku lielo aizraušanos – dārzkopību. Turklāt laikraksta ”zaļo īkšķīšu” līniju joprojām profesionāli vada mūsu laikraksta žurnāliste un arī mācītā agronome Rūta Fjodorova. Lai arī kovidlaiks daudzās jomās atstājis traumējošas pēdas, kā varēja novērot pasākumā, dārzkopji ir stipri ļaudis – pat cienījamus gadus sasniegušās jaunpilniece Zenta Plezere un tukumniece Mudīte Feldmane – bija ierindā, gan sniedzot padomus, gan piedāvājot pašu izaudzētos puķu dēstus un sīpolus. Un arī apmeklētāju bija vairāk nekā jebkad agrāk…
Ar lepnumu par vietējiem ražotājiem
Ēdamlietas, tējas, trauki, apģērbi, cepures, kosmētika – tā ir tikai mazītiņa daļa no bagātīgā preču un produktu klāsta, ko aizvadītajā sestdienā varēja iegādāties Pavasara garšu tirdziņā. Lai arī brīžiem putenis sagrieza zemi un debesis vienā necaurredzamā mākonī, ne pircējus, ne pārdevējus tas nenobiedēja – vairāku stundu garumā tika pirkts un pārdots, bet ne tikai – aprunājoties ar pārdevējiem, varēja uzklausīt padomus skaistumkopšanā, veselīgā dzīvošanā, kā arī dažādu ārstniecības līdzekļu izmantošanā. Klausoties mājražotāju un mazo uzņēmēju pieredzes stāstos, jāsecina, ka sava vaļasprieka un mazā biznesa meklējumos ļoti aktīvi ir, piemēram, tukumnieki un tumenieki, taču arī citos pagastos un novados ir čakli darba darītāji.
Piparkūkas tirgū jau 47 gadus
Ienākot pa ledus halles durvīm, pirmais, ko tirdziņā sastapām, bija piparkūku vīrs Aivars Graudušs no Saldus. Viņš šajā tirdziņā noteikti bija pieredzes bagātākais mājražotājs – piparkūkas Aivars cep jau 47 gadus: “Varbūt tās nav tik skaistas kā gleznas, bet otru tik garšīgu nav – pagaršojiet un redzēsiet, ka nelielos! Jau skolas laikā man mazliet interesēja kulinārija. Izcepu piparkūku, iedevu pagaršot tolaik vēl tikai topošajai sievai un sievasmātei, kas arī cepa piparkūkas, un tā tas sākās. Viņas abas man palīdzēja cept un tirgoties. Recepte ņemta no 1953. gada pavārgrāmatas un šajos gados nav mainījusies, tikai cukurbiešu sīrupa vietā tagad ir cukurs, bet cūku tauku vietā – margarīns; arī garšvielas esmu dažādojis – pielieku mīklai klāt muskatriekstu, kardamonu, koriandru, ko var pats izaudzēt… Un vienmēr esmu piparkūkas cepis parastā cepeškrāsnī.” Viens gan Aivaram esot žēl – ka izceptos daudzumus neesot pierakstījis, – to tagad būtu gribējies zināt, bet – izrēķināt vairs nevar…
Vaicāts, kā ar pārdošanu veicies padomju laikā, Aivars saka, ka tad cepis gan piparkūkas, gan zefīrus, jo veikalos tolaik bijuši tukši plaukti: “Tad man gāja visādi – te bija brīv tirgoties, te nebija. Savu reizi miliči visu produkciju atņēma un visādās komitejās tad manu lietu izskatīja. Un tad bieži vien mani Augusts Brigmanis (Tagad politiķis, padomju laikā – komunistiskās partijas Saldus rajona komitejas sekretārs. – Red.) glāba – abi bijām partijā, un kādas piecas sešas reizes nonācu pie viņa, jo, kamēr lieta nebija izskatīta partijas komitejā, mani nevarēja sodīt. Vienubrīd noslēdzu līgumu ar Patērētāju biedrību, kas manas piparkūkas tirgoja veikalā – un tikai 10% ieturēja par tirgošanu, bet tagad veikalos ielikt vairs nav izdevīgi. Vai nu jāatdod ļoti lēti, vai – ļoti dārgi.”
Vēl cepējam vaicājām, vai ar piparkūkām maz var izdzīvot? Aivars saka, ka viņam vienmēr bijis pamatdarbs – vairāk nekā 20 gadus esot nostrādājis Patērētāju biedrībā, un tikpat – Sadales tīklos: “Teikšu tā: dzīvot ar to nevar, bet izdzīvot var, it īpaši, ja darba stundas neskaita. Ir gadījies piparkūkas arī pa nakti cept – ja uz Kuldīgas svētkiem jābrauc, tāpēc apņēmībai to darīt ir jābūt. Un tā nu es cepu, bet sieva – pušķo…”
Vannas garšvielas – arī bez vannas
Tumeniece Linda Dudko tirdziņā piedāvāja krāsainas vannas garšvielas, kas gatavotas, izmantojot dažādas ēteriskās eļļas. Kā jau garšvielām – tām izvēlēts interesants un atbilstošs iepakojums, tāpēc klienti tās bieži izvēlas dāvanām. Linda stāsta, ka šajā jomā darbojas jau vairāk nekā gadu: “Pagājušajā gadā startēju konkursā «Laukiem būt» un tiku pusfinālā, taču visam ar roku neatmetu, bet tieši otrādi – turpināju attīstīt savus produktus. Protams, klājas dažādi – svētku laiks ir ražīgāks, bet pēc tiem nāk klusie periodi, taču ir pastāvīgie klienti, kas reiz jau kaut ko ir iegādājušies, un tad nāk arī jauni. Secinājums: ļoti daudz ir jāstrādā pie reklāmas – tagad nav nekādu problēmu produkciju aizsūtīt uz Carnikavu, Jaunolaini un citām vietām, bet – jo atpazīstamāka būs produkcija, jo vairāk būs klientu.”
Tā kā Linda ikdienā aizņemta sporta darba organizatores darbā, vannas garšvielas ir viņas vaļasprieks: “Vīram, kad viņš vaicā, vai atpūtīšos, saku, ka šī jau arī ir mana atpūta – iegrimstu tajā, ko daru, un pat neredzu, kā skrien laiks. Turklāt – ja kāds pasaka, ka, lietojot manu produktu, piedzīvojis ļoti labas sajūtas, tas ir liels stimuls turpināt!” Vaicāta, vai, piedāvājot vannai domātus produktus, neizjūt, ka arvien biežāk cilvēki vannas vietā izvēlas dušu, Linda saka, ka tā tiešām ir: “Daudzi saka, ka nav vannas, bet – ticiet vai nē – arī mūsu mājās nav vannas, bet mēs vannojam rokas, kājas, un tādā veidā izmantojam pašu ražojumus.”
Rokas nolaist nevar ne mirkli
Rita Šnitko saimnieko Tumes pagasta «Āboltiņos», un to, kas siltumnīcā un dārzā pa vasaru un rudenī izaug, dažādu konservu veidā piedāvā klientiem. Par savas ”ražotnes” pirmsākumiem Rita stāsta: “Ar mājražošanu sāku nodarboties, kā smejos, vēl pagājušajā gadsimtā, no kāda 1995. gada. Bet sākumā tikai skābēju kāpostus. Taču vajadzēja jau kaut ko arī ziemā patirgot, tāpēc piedāvājumu papildināju ar mārrutkiem, kartupeļiem, zemenēm; sāku marinēt citus dārzeņus. Pieredze man bija, jo daudzus gadus bija nostrādājusi Tumes konservu cehā par noliktavas pārzini un nereti palīdzēju arī cehā. Tolaik jau iestādēm nebija konkursu, kādi ir tagad, tāpēc vietējie mājražotāji un dārzeņu audzētāji varēja savu produkciju pārdot kafejnīcu tīkliem, skolām, bērnudārziem.” Vaicāta, kā šobrīd izdodas noorganizēt pārdošanu un ko viņas pircēji vislabāk pērk, Rita stāsta, ka pārdošana viņai vienmēr bijusi zināma lieta – noliktavā gadiem pavadzīmes rakstījusi un uz plašo savienību preces sūtījusi: “Tagad regulāri braucu uz Līgo tirgu Kauguros, kur mājražotājiem ir sava vieta un kur savu izaudzēto pārdodu. Īres maksa par vietu nav maza, bet man ir savi klienti. Runājot par pieprasījumu, visvairāk pērk gurķus un kabacīšus litra burkās, bet par to – pārdošu vai nepārdošu – īpaši neuztraucos; ja viena lieta neiet, izdomāju kādu citu.”
Jāpiebilst ka šonedēļ Rita atzīmē nozīmīgu jubileju – 77. dzimšanas dienu, taču no aktīvās darbošanās atteikties negrasās, jo… par dzīvokli jāmaksā, automašīna jāuztur: “Kamēr veselība ļauj, ir jācīnās. Pēc nedēļas braukšu pēc 1000 saldētajiem zemeņu stādiem. Mierā palikt nevar arī tāpēc, ka vēl pēdējo gadu mazo ražotāju projektā man jānodrošina ienākumi. Par projekta naudu uzcēlu 300 m² lielu siltumnīcu, kur audzēju zemenes, nopirku nelielus agregātus, ar ko apstrādāt dārzu. Visus nosacījumus esmu izpildījusi, pārbaudes jau ir bijušas, tikai palicis šis pēdējais uzraudzības gads. Tagad mani aicina vēl vienā projektā piedalīties, un būtu arī vajadzība – nepieciešamas sterilizējamais aparāts, bet, redzot tagadējās elektrības un gāzes cenas, nezinu, vai man tādu vajag – sāku nedaudz sevi bremzēt. Tikai optimismu gan negribu pazaudēt, jo šajos laikos izdzīvot var tikai ar pozitīvu enerģiju.”
Pats pirmais tirdziņš
Mājražotājai Ilzei Rukai no Tumes šis bija pirmais tirdziņš un pirmā pieredze savu produktu pārdošanā. Viņas gatavotās produkcijas klāstā – kombinētās tējas, melnā plūškoka ziedu un ogu, kā arī vīgriežu sīrupi, sablenderētas ogas ar cukuru, un šos produktus var iegādāties ar sociālo tīklu palīdzību. Ilze stāsta, ka vēl tad, kad strādājusi Lauku konsultāciju birojā un arī Tumē par dārznieci, viesojusies pie uzņēmējiem un mājražotājiem un redzējusi, cik viņi veiksmīgi attīsta savas idejas un dažādus produktus: “Un tad arī es izlēmu attīstīt savu «Ilzīšu» zemi, un pirms trim gadiem iestādīju melnos plūškokus, – lai varētu izgatavot ziedu un ogu sīrupus. Jau gadiem esmu tos gatavojusi, vākusi tējas, kombinējusi, lai der dažādām saslimšanām. Tikai lielākoties to visu izmantoja mana ģimene, kā arī dāvināju draugiem un radiem. Bet šoreiz izlēmu piedalīties tirdziņā. Nekad nebiju tirgojusies, bet jutos labi un guvu iedrošinājumu iesākto turpināt – sapratu, ka tā ir mana niša. Turklāt redzēju, ko cilvēki vēlas, redzēju citu tirgotāju daudzveidīgo piedāvājumu, kā arī to, ka man vēl ir jāpiestrādā pie produktu dizaina. Un, protams, jāturpina mācīties un jāvāc receptes, un es mērķtiecīgāk to visu turpināšu. Esmu sapratusi, ka varu pārdot, ja spēju arī cilvēkus informēt par saviem produktiem, – un man patīk, ja zinu, ko stāstu.”
Vaicāta, kāpēc viņas piedāvātā melnā plūškoka produkti ir tik vērtīgi, Ilze stāsta, ka tā ogas ir īsta veselības bumba – tas palīdz saglabāt imunitāti un noder pret saaukstēšanos: “Šīs jālieto regulāri, lai nesaslimtu, un tad arī būs rezultāts. Melnā plūškoka ogas ir ļoti vērtīgas, tikai tās jāvāc pilngatavībā, jo, lietojot tās negatavas, var būt mīksts vēders. Ogas var sablenderēt vai saspiest ar cukuru, gatavot sīrupus, limonādes, tikai jāņem vērā, ka deva ir viena ēdamkarote dienā. Vēl ļoti veselīgs ir ceļmallapu sīrups, kad noder pret klepu, taču aizvadītās sezonas krājumi jau ir beigušies, tāpēc jāgaida šīs vasaras veikums.” Runājot par nākotnes plāniem, Ilze saka, ka īpašumā ir uzcelta pirtiņa, un ir plāns dažādas zāles un tējas izmantot pirts procedūrās: “Bet pirms tam ir jāiekārto vide, lai varētu aicināt cilvēkus uz meistarklasēm un pasākumiem.”
Porcelāns ir ļoti iedvesmojošs
Zīmola «Mēness bļoda» porcelāna trauki jau ir daudzās mājās, taču tas netraucē interesentiem šo klāstu arvien papildināt, mājās dodoties ar vēl kādu šķīvi vai krūzīti, un tā tas bija arī šajā tirdziņā. «Mēness bļodu» izveidojusi tukumniece Dace Zvaigzne kopā ar meitu Alisi, un viņas abas arī sastopamas tirdziņos. Taču, kā abas stāsta, viss aizsācies pirms aptuveni divarpus gadiem, kad, pabeigušas Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu un Tukuma novada domes projektā «Radi Tukumam» iegādājušās keramikas apdedzināšanas krāsni. ”Un – kā aizvērām skolas durvis, tā sākām strādāt un radīt traukus,” saka Dace, piebilstot, ka tirgoties viņai paticis jau no bērnības: ”Esmu braukusi līdzi brālēna vecāku ģimenei ar saviem krēķīšiem un visu ko citu, ko vien dārzā varēja atrast. Vēlāk mana vīra vecāki nodarbojās ar ābolu audzēšanu, un es jaunībā tirgoju ābolus. Man vienmēr ir ļoti patikusi tirgus atmosfēra. Un, kad sākām darboties keramikā, sapratām, ka kaut kā par sevi ir jāstāsta. Vispirms jau bija jāparādās tukumniekiem, jo, kā teicu Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, – mana pasaule ir Tukums… Parasti gan tirdziņos ir keramiķi, kas strādā ar mālu, bet porcelānisti sēž salonos vai piedalās izsmalcinātos dizaina tirgos un uz lauku tirdziņiem nebrauc. Porcelāns tiešām nav ierasta lieta, bet cilvēkiem patīk – glīts, viegls, praktisks un funkcionāls. Es esmu praktiskā latviete – nebraucu tirgoties tālu no mājām, turklāt aiz katra trauka neredzu naudu, ko par to varu nopelnīt, jo porcelāns ir mans sapnis, mana dāvana, tāpēc atļaujos darboties un tirgoties savu iekšējo sajūtu ritmā. Es kā amatniece vēlos strādāt tam vienkāršajam Latvijas cilvēkam, lai ikviens, arī es pati, varētu šo darbu nopirkt, ja es to vēlētos. Es varbūt esmu slikta priekšniece sev pašai, bet atļaujos sev maksāt ne tikai naudā, bet arī gandarījumā, kas sniedz prieku un enerģiju. Tikmēr Alisei «Mēness bļoda» ir pirmā darba vieta, turklāt viņa ir vairāk māksliniece un būtu laba dizainere, tāpēc viņai ir lielākas ambīcijas un ir jāpelna nauda.” Jāpiebilst, ka Dace un Alise arī rīko meistarklases un apmāca porcelāna mākslā citus interesentus: “Mūsu mērķis ir popularizēt šo amata prasmi, jo keramiķa kā amatnieka izglītība Latvijā ir likvidēta, pateicoties Eiropas noteikumiem. Mēs no sirds cenšamies visus iedvesmot, jo pati, kad vēl sēdēju mājās ar mazāko bērnu, biju diezgan izdegusi, un tajā laikā Linda Priedniece no Kandavas Tukumā rīkoja mālošanas meistarklasi, kurā tad arī piedalījos. Sapratu, cik tas ir iedvesmojoši un noderīgi, pat ja tu to vēlāk nedari. Bet kāds arī iemācās un dara!”
Turpmāk vēl.
Agita Puķīte
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Laiks uzņēmējiem” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023
